Tikums & tautiskums

Manuprāt, pašreizējo grūtību cēlonis ir alkatība un muļķība. Un, lai šīs grūtības sekmīgāk pārvarētu, ir jākoncentrējas uz četriem sabiedriskās darbības sektoriem un jāsāk ar šo netikumu izravēšanu no tiem.

1. Finanšu sektors. Banku alkatības un bezatbildības ierobežošana.

No vienas puses būtu nepareizi pie finanšu krīzēm vainot tikai bankas, jo tās ir sava veida uzskaitveži, kas tikai reģistrē tautsaimnieciskās aktivitātes, attiecīgi problēmas banku sektorā ir savdabīga visu sabiedrisko problēmu kopsumma. Tai pat laikā, meklējot kādu vainīgo, no trim biežāk piesauktajiem grēkāžiem (bankas, kas izsniedza kredītus, valdība, kas ļāva izsniegt kredītus, vieglprātīgie kredītņēmēji, kas ņēma kredītus) tieši bankas ir visvairāk atbildīgas par izveidojušos situāciju un tieši bankas ir visvairāk nodrošinājušās pret nepatikšanām, uzveļot savu atbildības daļu citiem. Ja skatās no iespējamo uzlabojumu viedokļa, tad stabilas un ilgtspējīgas tautsaimniecības nodrošināšanai jāsāk ir tieši ar pamatīgu banku sektora reformēšanu. Pašreiz banku sektors ir gan alkatības simbols, gan tās lielākais perēklis, kas šo kaiti sabiedrībā tikai pastiprina.

Iespējamie darbības virzieni banku sektora reformēšanai varētu būt sekojoši:

- parāda dzēšana pēc ķīlas atsavināšanas, šo normu piemērojot visiem kredītiem neatkarīgi no izsniegšanas laika un līguma nosacījumiem;

- kredītprocentu, banku peļņas regulēšana un ierobežošana, ideāls rezultāts – bezprocentu kredīti;

- parādu norakstīšana, atlaišana noteiktos gadījumos;

- kredītu (pēc nepieciešamības gan iekšējo, gan valsts no ārvalstīm ņemto) piespiedu pārvēršana vietējā valūtā un, nepieciešamības gadījumā, vietējās valūtas devalvācija.

2. Garīgu produktu sektors. Autortiesību likumdošanas liberalizēšana un autortiesību aizsardzības organizāciju darbības ierobežošana.

No vienas puses ir neiespējami darba augļus sadalīt garīga un negarīga darba augļos, jo jebkura darba veikšanai nepieciešama garīga aktivitāte, bez tās radīt kaut ko nav iespējams. No otras puses vērtējot pēc garīgā darba rezultāta šāds dalījums ir iespējams, attiecīgi, ja darba rezultāts ir fizisks priekšmets, tad tas nav garīgs produkts, bet, ja darba rezultāts ir informācija (ideja, rakstīts vārds, mūzika, attēls, video utt.), ko var bezgalīgi pavairot (vienu fizisku vienību nevar iedot vairākiem cilvēkiem, vienu garīgu vienību var iedot bezgalīgi daudz cilvēkiem), tad tas ir garīgs produkts.

Arī garīgās sfēras lielākā problēma ir alkatība, tikai atšķirībā no fiziskās sfēras tās izpausmes ir šķietami mazāk nozīmīgas, bet ar daudzkārt graujošākām sekām. Alkatības sekas garīgajā sfērā ir garīgās aktivitātes kvalitātes un kvantitātes zudums, kas vienmēr atstāj iespaidu arī uz fizisko sfēru. Ja cilvēks ir gatavs darīt kaut ko tikai par naudu, tikai, lai saņemtu vienalga kādu atalgojumu, tad viņa garīgais potenciāls, spējas sāk iet mazumā un viņam ļoti grūti padodas radīt ko ievērības cienīgu.

Līdzīgi kā bankas ir alkatības simbols un perēkļi finanšu sektorā, autortiesību aizsardzības organizācijas ir alkatības simboli un perēkļi garīgajā sfērā. Autortiesību aizsardzības organizācijas no vienas puses maldina autorus par autortiesību aizsardzības mehānismu izmantošanas izdevīgumu, no otras puses šie kantori ievērojami bremzē garīgu produktu nonākšanu patērētājiem. Autortiesību organizāciju darbības rezultāts ir sabiedrības garīgo aktivitāšu samazināšanas veicināšana. Sabiedrības garīgai aktivitātei samazinoties līdz noteiktiem kritiskiem punktiem, rodas vai pastiprinās visdažādākās krīzes – gan finanšu, gan morāles, gan vērtību, gan motivācijas, gan optimisma un dzīvesprieka, gan citas krīzes.

Par laimi cilvēki jūt autortiesību aizsardzību sistēmas totālu aplamību un šādu attīstības tendenču nāvīgumu, un pretojas tai, gan organizējot nelegālas garīgas produkcijas izplatīšanu, gan bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem lietojot šādu produkciju. Ja zagšana fiziskajā sfērā skaitās nosodāma, tad „zagšanu” garīgajā sfērā, kā to mēģina pasniegt autortiesību aizsardzības piekritēji, par tādu netiek uzskatīta, un pat cilvēki, kam it kā vajadzētu cīnīties ar šo parādību, paši aktīvi izmanto nelegālu produkciju un atbalsta tās izplatītājus.

Iespējamie darbības virzieni garīgu produktu radīšanas sektora aizsardzībai un veicināšanai varētu būt sekojoši:

- autortiesību spēkā esamības termiņa ievērojama samazināšana, piemēram, līdz 5 vai 3 gadiem, attiecinot to uz visiem ar autortiesībām aizsargātiem produktiem – patentiem, grāmatām, programmatūru, mūziku, fotogrāfijām, video utt.;

- jebkādu nekonkrētu autoratlīdzības maksājumu un licenču izsniegšanas prakses aizliegšana, piemēram, par radio atskaņošanu publiskās vietās, datu nesēju izmantošanu utt.;

- publiska, ar autortiesībām aizsargātu objektu reģistra izveidošana, reģistrējot tajā visus objektus, kas ir aizsargāti ar autortiesībām un autortiesību aizsardzības laiku (attiecīgi viss, kas nav šajā reģistrā un viss, kam ir beidzies termiņš, ir brīvi pieejams, bet par reģistra izveidošanu un uzturēšanu maksā tie, kas grib aizsargāt savas autortiesības);

- mainīt autortiesību pārkāpumu klasi, pieskaitot tos nevis kriminālpārkāpumiem, bet civiltiesiskiem pārkāpumiem.

3. Vadības sektors. Atbrīvošanās no neprasmīgiem, pirmkārt uz savu personisko labklājību orientētiem vadītājiem.

Jebkurā darba organizācijā vadībai ir īpaši liela loma. No vadītāja spējām, zināšanām, rakstura stingrības, izjūtām un godaprāta ir atkarīgs darba organizēšanas process un sasniegtais rezultāts.

Vadītājam nav jāsaņem pārāk mazs atalgojums vai mazāks kā ierindas darbiniekiem, jo tā nozīmība un atbildība ir daudzkārt lielāka par katru atsevišķo darbinieku. Tomēr, ja vadītājs nepilda savus pienākumus, tas nekavējoties ir jānomaina, pretējā gadījumā stipri cieš viss darba organizācijas process, tas kļūst vai nu pārlieku kroplīgs, neefektīvs vai reizēm vispār pārstāj darboties.

Vadītāju novērtēšanas prasme ir īpaša māksla, ko nevar pāris vārdos izteikt, tomēr ir pazīmes, pēc kurām var atpazīt nederīgus vadītājus, piemēram:

- ne ieinteresētība sasniegt iespējami labāko gala rezultātu;

- nekritiskums pret sevi un savas iestādes darbu;

- pārlieka koncentrēšanās uz sevi un savām personiskajām vajadzībām;

- slikti iestādes, atbildības sfēras darbības rezultāti;

- bailes zaudēt savu statusu un privilēģijas;

- savas nozīmības un savu pūliņu pārmērīga izcelšana;

- acīmredzama nekompetence un autoritātes zudums;

- ne solidaritāte ar darbiniekiem.

Ja pēc šiem kritērijiem novērtē daudzus sabiedrībā pazīstamus augstākos vadītājus, aina nav pārāk iepriecinoša. Kā, piemēram, lai vērtē cilvēkus, kas no vienas puses nobalso par pensiju samazināšanu, bet, kad jābalso par savu algu un privilēģiju samazināšanu, tad tiek atrasts iemesls to nedarīt?! Un kā, piemēram, pēc algu informācijas publiskošanas, lai vērtē Latvijas Bankas, FKTK un Rīgas Satiksmes vadību, ņemot vērā to pat pasaules mērogā pietiekami dāsno atalgojumu, iestāžu darbības rezultātus un attieksmi pret kritiku?!

Jautājums ko darīt šai sektorā paliek atklāts. No vienas puses risinājums ir vienkāršāks par vienkāršu, ja vadības groži nonāk pieredzējuša, zinoša un varoša top menedžera rokās, viņš ātri vien sapratīs kas ir kas un atbrīvosies no neatbilstošajiem kadriem un iecels to vietā piemērotus. No otras puses līdzīgi rīkojoties nekompetentam vadītājam situācija tiek strauji pasliktināta. Tādēļ viens no iespējamo rīcību apspriešanas un lēmumu pieņemšanas dalīšanas uzdevumiem ir izslēgt vai maksimāli bremzēt laikā un apjomā kļūdainu lēmumu pieņemšanu. Tā ir viena no būtiskākajām demokrātiskas valsts iekārtas funkcijām. Latvijas gadījumā izskatās šie mehānismi gandrīz vai nestrādā, vismaz spriežot pēc pēdējā budžeta pieņemšanas, veida kā parakstījāmies uz paralizējošiem gigantiskā aizdevuma nosacījumiem un citiem svarīgiem lēmumiem. Un, ja tā, tad kā pieņemams līdzeklis der gan ceļš uz atklātas vadonības iedibināšanu (par cik demokrātiskie mehānismi pēc būtības nestrādā), gan sabiedriskās aktivitātes un spiediena palielināšana, gan demokrātisko mehānismu reāla (nevis formāla) iedarbināšana, gan citi paņēmieni, kas attīra sabiedrisko pārvaldi no nederīgiem vadītājiem vai vismaz ierobežo to patvaļu un iespējamo kaitniecību.

4. Informācijas izplatīšanas sektors. Plašsaziņas līdzekļu pērkamības, vienpusības un maldināšanas ierobežošana.

Informācija un tās izplatīšanas kanāli ir starp jebkuras sistēmas svarīgākajām integritāti un darbību nodrošinošām funkcijām. Plašsaziņas līdzekļi sabiedrībā pilda līdzīgas funkcijas kā centrālā nervu sistēma (CNS) cilvēka organismā. Ko CNS saka, to šūnas dara, līdzīgi plašsaziņas līdzekļi nosaka cilvēku rīcību un attīstību. Prakse rāda, ka uz vairumu no pieaugušajiem darbojas likums- bieži atkārtots vienalga kas tiek uztverts kā patiesība, bet uz bērniem intensīva informatīva iedarbība iedarbojas daudz lielākā mērā.

Ja novērtē plašsaziņas līdzekļu saturu, tad vairumu no tā sastāda tendencioza un vienpusīga, amorāla un antisociāla, bezjēdzīga (spams) un maldinoša vai atklāti melīga informācija, un tikai salīdzinoši maza daļa ir izglītojoša un noderīga. Pozitīvi ir tas, ka cilvēku informatīvā imunitāte tomēr strādā un to uztveres spējas ievērojami samazinās, kādēļ klasiskie plašsaziņas līdzekļi un marketinga metodes strauji zaudē savu iedarbību un kļūst neefektīvas. Šai ziņā ļoti nozīmīga un uzskatāma ir meteorīta akcija, kurā PR kantoris, meklējot arvien jaunus ceļus uz cilvēku prātiem, iebrida laukā, ko agrāk izmantoja tikai globālo tirgu un procesu noteicēji – ziņu veidošanā. Ziņu veidošanas metodes (caur ziņu aģentūrām, ko pārējie plašsaziņas līdzekļi kā papagaiļi neiedziļinoties atkārto) tiek plaši izmantotas joprojām gan politikas, gan tautsaimniecības nozaru jomā (piemēram, pandēmiskās cūku gripas reklāmas kampaņa), tomēr arī šis sabiedrības ietekmēšanas un reklāmas veids arvien vairāk zaudē savu agrāko spēku.

Daži priekšlikumi informācijas izplatīšanas sektora darbības uzlabošanai:

- viegli uztveramu un saprotamu plašsaziņas līdzekļu satura kritēriju pēc būtības noteikšana (piemēram, rādīt pārsvarā pozitīvas, izglītojošas un vispusīgas ziņas, sausus faktus un saturu, ko atbildīgā persona būtu gatava parādīt savam 9 gadus vecam bērnam);

- pēc noklusējuma aizliegt vizuālajos plašsaziņas līdzekļos (tai skaitā kino) tabakas izstrādājumu, alkohola un narkotiku lietošanas, seksuālu un cietsirdīgu ainu rādīšanu (par katru izņēmumu jāiegūst speciāla atļauja);

- par pretrunīgām ziņām jāatspoguļo visu iesaistīto pušu viedokļi, ārzemju ziņu gadījumā jāatspoguļo vairāku ziņu aģentūru ziņas (piemēram, tai skaitā arī Ķīnas, Krievijas, Baltkrievijas, Indijas; Venecuēlas, Irānas, Ziemeļkorejas utt., ja konkrētā ziņa attiecas uz minētām valstīm);

- reklāmas aizliegšana plašsaziņas līdzekļos, aizstājot to ar sausi informatīvu aprakstu vai attēlojumu;

- stingrāka plašsaziņas līdzekļu satura kontrole ar aizrādījumu un sodu metodi (nevis cenzējot pirms, bet aizrādot un sodot, pēc), par patiesības etalonu pieņemot kontrolējošās komisijas subjektīvo viedokli par konkrēta gadījuma atbilstību satura kritērijiem pēc būtības;

- stingrāku sodu noteikšana pret plašsaziņas līdzekļiem, kas neievēro satura ierobežojumus pēc būtības, līdz pat plašsaziņas līdzekļu darbības apturēšanai;

- plašsaziņas līdzekļu satura noteicēju (žurnālistu, redaktoru utt.) vispārējās izglītības, spriestspējas un personiskā ētiskuma līmeņu kritēriju noteikšana, regulēšana un ievērojama paaugstināšana;

- plašsaziņas līdzekļu satura noteicēju (žurnālistu, redaktoru utt.) profesijas pielīdzināšana ārsta profesijai gan pēc izglītības, gan pēc atbildības, gan pēc ētiska regulējuma un sodiem par pārkāpumiem (līdz pat licences atņemšanai).

Nobeigumam.

Kas notiks, ja neizdosies rast risinājumus, kas ievērojami uzlabotu situāciju šajos sektoros? Nekas pārsteidzošs, stagnācija vai nu turpināsies vai arī pēc īslaicīgas izaugsmes sekos kārtējais kritums un tā līdz mirklim, kad sabiedriskā sistēma sasniegs stāvokli, kad pa vecam tā vairs nevarēs pastāvēt un tai būs vai nu jāmainās vai arī jāsabrūk. Manuprāt, tas brīdis vairs nav tālu, jo sabiedrība vairs nespēj saradīt tik daudz un kvalitatīvas vērtības cik ir nepieciešams joprojām augošā alkatības monstra pabarošanai.

Ivars Prūsis

Izlasot Alekseja Ļedjajeva atklāto vēstuli „Par notikumiem starpkonfesionālās konferences laikā” , man radās iespaids, ka Ļedjajeva kungs līkločiem mēģina taisnoties par lietām, kuras uzskata par pareizām, bet kuras pagaidām pilnīgi atklāti noteiktā sabiedrības segmentā pateikt nevēlas. Bet pieņemot, ka tā iespējams nav, notikušais ir kāds pārpratums, ko plašsaziņas līdzekļi nepareizi atspoguļojuši, bet pati vēstule ir neveiksmīgi uzrakstīta, pievērsīšos dažām vēstulē izteiktām domām, kas, manuprāt, ir kļūdainas.

Ļedjajeva kungs raksta, ka „šīs konferences („Nē, pagānisma kultam Latvijā”) laikā netika runāts par Līgo svētku būtību, bet gan par šo svētku radītajām sekām”, ka „baznīca “Jaunā Paaudze” … nekad savas darbības laikā nav vērsusies pret latviskumu un Latvijas kultūru” un ka „”Jaunā Paaudze” nevēršas arī pret Līgo svētkiem, par ko mums izsaka pārmetumus, bet gan pret grēka manifestāciju, šo svētku laikā.”

Ja ir tā, kā apgalvo Ļedjajeva kungs, tad vismaz man nav saprotams, kādēļ konferences nosaukums ir „Nē, pagānisma kultam Latvijā”, bet gan, piemēram, „Nē, alkoholismam”, „Nē, izlaidībai” vai arī, ja ir vēlēšanās koncentrēties tikai uz Jāņiem, tad „Nē, alkoholismam un izlaidībai Līgo svētku laikā”. No šāda nosaukuma izvēles saprotu, ka konferences organizētāju mērķis tomēr bija runāt par Jāņu būtību, kas ir pagāniska (tādēļ no agresīvu, karojošo kristiešu viedokļa, iespējams automātiski arī slikta, Sātaniska utt.), kas acīmredzot konferences organizētājiem šķiet alkoholisma un izlaidības cēlonis šai laikā. Šāds uzskats ir stipri kļūdains.

Vēl Alekseja Ļedjajeva saka, ka „kristiešiem nekad nebija, nav un nebūs nekā kopīga ar maģiju, māņticību un okultiskajiem rituāliem, kas tiek kultivēti šo svētku laikā”. Šis izteikums, manuprāt, liecina par vienu no Ļedjajeva kunga un visdrīzāk arī daudzu viņa sekotāju uzskatu pamat kļūdām, kas ir tās rīcības pamatā, kādēļ izveidojās šī nepatīkamā situācija.

Šī kļūda izpaužas maģijas būtības neizpratnē, jeb ļoti šaurā, absolūtā un vienpusējā tās izpratnē. Nezinu, kā Ļedjajeva kungs definē maģiju, māņticību un okultismu, bet manā izpratnē maģija ir no nezinātāju viedokļa iracionālu darbību kopums konkrēta mērķa sasniegšanai. Maģija tātad ir darbības (rituāli, simboli, dziesmas, dzeja, vārdi, domas, fantāzijas utt.), kuras ietekmē cilvēku racionāli grūti izskaidrojamā veidā.

Maģija var atstāt uz cilvēku, gan pozitīvu, gan negatīvu iespaidu. Apzināta un mērķtiecīga nodarbošanās ar maģiju ir slidens ceļš, kas no cilvēka prasa mazāk attiecīgas zināšanas, bet daudz vairāk pasaules izjūtu, jeb, kristīgi runājot, Svētā gara izjūtu, kas ir pareizā ceļa rādītājs bezgalīgi plašās pasaules nezināmajos un tādēļ bīstamajos džungļos. Daudziem šī izjūta nav pietiekami attīstīta, iespējams tādēļ kristīgā teorija noliedz apzinātu nodarbošanos ar maģiju, tā vietā piedāvājot savus rituālus, kas nekas cits kā tā pati maģija vien ir, tikai kristīgās elites pārbaudīta un akceptēta. Senākās kristīgās baznīcās maģijas elementu ir vairāk un dēļ laika pārbaudes drošāki, bet pavisam jaunām baznīcām ir raksturīgi atmest tradīcijas, ko tie nesaprot un pieņemt jaunas un apšaubāmas. Piemēram, grāmatu dedzināšana ir maģisks rituāls, pat vairāk, pieņemot, ka negatīvu maģiju apzīmējam ar vārdu okultisms, šis maģiskais rituāls ir okultisks, kas tika izmantots gan inkvizīcijas ziedu laikos, gan nesenākā pagātnē, piemēram, nacistiskajā Vācijā.

Ja cilvēks sev atzīst, ka viņš zina, ka nezina, tad viņam visa pasaule kļūst maģiska. Tā ir apziņa, ka jebkuras zināšanas, pieredze un likumsakarības ir spēkā tikai pie noteiktiem apstākļiem, bet tiem mainoties, ir spēkā citas, bieži vien nezināmas un nenoformulētas. Tā ir sevis atvēršana mainīgai pasaulei, jeb Svētajam garam, tā ir ļaušanās dzīves straumei paļaujoties uz likteni, jeb uz Tā Kunga gribu, jeb Svētā gara izjūtu.

Pretstats tam ir dogmatisms, vārda vai citu maģijas elementu burtiska, no sākotnējas jēgas, to būtības atrauta sapratne un izmantošana. Dogmatisms ir cilvēka gara cietums, ko tiecas sagraut dogmatisma iespaidā izdarīto nepareizo darbību sekas, bieži vien kopā ar visu ķermeni. Nežēlīgākie noziegumi cilvēces vēsturē ir pastrādāti dogmatisma iespaidā, tai skaitā reliģiska dogmatisma.

Tāpēc, ja kāds vēršas pret maģiju kā tādu, tad viņš vēršas ne tikai pret pagānismu, bet arī pret kristietības pamatiem un pat pret vispārcilvēcisko vērtību pamatiem, pret tiem pamatiem, ko, pēc Bībelē rakstītā spriežot, jūdi bija aizmirsuši un ko viņiem atgādināt mēģināja Jēzus. Un tāpēc „ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” (Mat.ev. 7:21-23).

Pasaule nav ideāla un cilvēki arī ne. Daudzi pār mēru lieto alkoholu, tabaku un citas narkotikas, daudziem patīk paviegla uzvedība, daudzi pārāk daudz un nepareizi ēd, ir cilvēki, kas slepkavo, laupa, zog, ir tādi, kas, šķietami savās interesēs, to veicina, cilvēki bieži pārāk maz mīl un izturas viens pret otru ciniski, cietsirdīgi, nežēlīgi. Tie visi ir netikumi, ļaunums, bet tā sakne vienmēr ir viena – nezināšana, kā rīkoties pareizi un kādas sekas ir nepareizai rīcībai. Labi, ka ir cilvēki, kas ir gatavi aktīvi rīkoties, lai mazinātu ļaunumu, bet ar nepareizu rīcību ļaunumu mazināt nav iespējams, pavairot gan. Tāpēc nereti ar vislabākajiem nodomiem un saukļiem, tiek nodarīts lielāks posts, kā tas, pret ko sākotnējā darbība tika vērsta.

Praktisko cīņu pret ļaunumu varētu ilustrēt ar divām absolutizētām galējībām starp kurām ikdienas rīcībā atrodas katrs cilvēks. Viena ir ļaunuma iznīdēšana par katru cenu neskatoties ne uz ko, piemēram, uzspridzinām visas atombumbas, lai uz zemes nekas dzīvs nepaliek un ļaunuma vairs nav, jo nav, kam to radīt. Otra pieeja ir personiska un saprotoša, atrodam katrā cilvēkā ļaunuma sakni, tos uzskatus, to īpašību kopumu, kas liek rīkoties ļauni un izlabojam uz pareizo. Kad tā ir izdarīts katram, ļaunuma vairs nav, jo neviens vairs nepareizi nerīkosies, jo zinās, kā rīkoties pareizi.

Tāpēc katram cīnītājam pret jebko, gribu atgādināt, ka neviens nav bez grēka, netiesā un netapsi tiesāts un kurš ir bez grēka, lai met pirmo akmeni un aicināt būt nevis pret kaut ko, rīkojot krusta karus pret nepareizajiem, neticīgajiem, ļaunajiem citiem pēc dzeršanas paradumu, seksuālās gaumes, reliģiskā novirziena, maka un ietekmes biezuma vai kādiem citiem parametriem, bet gan būt par veselīgiem cilvēkiem un veselīgām cilvēku savstarpējām attiecībām.

Ivars Prūsis

Vilks ozolā uzkāpa
Zīli apēda
Pārvērtās krauklī
Un lidoja prom

Lidoja projām
Uz siltajām zemēm
Kur palmas aug debesīs
Jūrā saule spīd

Vilks siltajās zemēs
Ozolu neatrada
Pārvērtās čūskā
Un rāpoja prom

Rāpoja projām
Uz ozolu zemi
Kur apēdot zīles
Var lidot kur grib

Spēlē, spēlē mazulīt
Jautro spēli šo
Paspēlējies, paspēlē
Jaunu spēli sāc

Rotaļājies mazulīt
Rotaļlaukumā
Rotaļlietas draudzīgi
Iekļauj rotaļā

Spēlē, spēlē mazulīt
Spēli nopietno
Uzmanīgi spēlējies
Nepaspēlē to

Rotaļājies mazulīt
Rotaļlaukumos
Draugus, zvērus, gariņus
Iekļauj rotaļā

Spēlē, spēlē mazulīt
Gudro spēli šo
Paspēlējies, paspēlē
Mācies spēlēties

Rotaļājies mazulīt
Lasi grāmatas
Izdomātos tēlus ar
Iekļauj rotaļā

Spēlē, spēlē mazulīt
Kamēr spēlēt var
Tad kad nevarēsi vairs
Jaunu spēli sāc

Rotaļājies mazulīt
Priecājies no sirds
Un ja rotaļlieta plīst
Ņem jaunu rotaļā

Spēlē, spēlē mazulīt
Spēli atceries
Spēle tikai spēle ir
Neaizmirsti to

Rotaļājies mazulīt
Viegli uztver to
Kad rotaļa šķiet nopietna
Tā sāk lēnām mirt

Spēlē, spēlē mazulīt
Neaizraujies ar to
Spēles spēle spēlējas
Citām spēlēm līdz

Rotaļājies mazulīt
Galvu nezaudē
Rotaļu ir ļoti daudz
Mācies atšķirt tās

Spēlē, spēlē mazulīt
Spēli burvīgo
Sapņo sapni sapņainu
Spēlējies ar to

Rotaļājies mazulīt
Gaisa pilis cel
Rotaļlietas izdomā
Un jaunas rotaļas

Spēlē, spēlē mazulīt
Spēlēt nebaidies
Bailes – spēle īpaša
Spēlējies ar to

Rotaļājies mazulīt
Lai tev mierīgs prāts
Nebīsties, ka beigsies tā
Vienmēr jauna nāks

Prese ziņo ka notiek karš. Dažādi propagandas rati griežas pilnā sparā vainojot vienus un attaisnojot citus. Mūsu informatīvas telpas sausais atlikums šķiet ir bažu pastiprināšanās par krievu laiku atgriešanos. Šai sakarā ir lietderīgi Gruzijas konfliktu apskatīt arī no jaunākās krievu ideoloģijas „Sabiedriskā drošības koncepcija”(SDK) viedokļa.                                    

SDK ir apjomīgs materiālu kopums, kas pēc tās izplatītāju vārdiem ir padomju militāro darbinieku un inteliģences pūliņu rezultāts, kā kodolu 90-to gadu sākumā palīdzēja publicēja augsta līmeņa VDK amatpersona. Kopš tā brīža mācība ir strauji izplatījusies un pat ir izskatīta Krievijas parlamenta slēgtā sēdē. Visplašāko ieskatu SDK var gūt no internetā pieejamajām K.Petrova vairākus stundas garajām video lekcijām.                                           

Īsumā SDK būtību varētu noraksturot sekojoši. Pasauli pārvalda šaurs, ģimenes saitēm saistītu cilvēku loks (pasaules valdība, pasaules aizkulises) ar metodēm, ko vairākus tūkstošus gadus atpakaļ iedibināja senās Ēģiptes priesteri. Šo metožu izmantošana ir palīdzējusi šiem cilvēkiem un to pēcnācējiem koncentrēt savās rokās varu pār visām pasaules valstīm un tautām, un ir novedusi pasauli līdz globālai krīzei, nepārvarot kuru, cilvēces pastāvēšana ir apdraudēta. Galvenās problēmas, ko pašreiz cenšas atrisināt pasaules valdība, nekaitējot savām interesēm un labklājībai (tātad netaisnīgi), ir, cilvēku skaita pieaugums, pārlieku liels dabas resursu patēriņš un apkārtējās vides piesārņojums. Bet objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ šīs problēmas esošo pārvaldes metožu ietvaros nav iespējams atrisināt, jo esošā sistēma sevi ir izsmēlusi.                                        

SDK samērā sīki un saprotami ir izskaidrota vadības būtība un metodes kā vienkārši var vadīt lielu cilvēku skaitu viņiem pašiem to nezinot. Īsumā tās var noraksturot ar teicieniem „Skaldi un valdi” un „Vairāk zinošais valda pār mazāk zinošo”. Tāpēc varas saglabāšanai pasaules aizkulises sarīda savā starpā valstis un tautas un ar dezinformācijas vai nepilnīgas informācijas sniegšanas palīdzību tur cilvēkus neziņā par patieso lietu dabu.                                       

Interesanti un pamācoši ir SDK definētie sabiedrības pakļaušanas paņēmieni, kur bruņota agresija ieņem pašu zemāko pakļaušanas efektivitātes līmeni, virs sevis atstājot gēnu ieročus (alkohols, tabaka, narkotikas), ekonomiskās iedarbības līdzekļus (finansu sistēma, nauda), reliģijas un ideoloģijas, vēsturiskos mītus un sabiedrībā dziļi iesakņojušās pamata pasaulskata atziņas (piemēram, kastu sistēma Indijā).                                             

SDK skaidro ka cilvēku pakļaušanas algoritms vairākus gadu tūkstošus ir viens un tas pats, un tas sevī ietver patiesības noklusēšanu, atstājot to tikai maza skaita vajadzīgo cilvēku lietošanai, aizstājot īstenību ar divām vai vairākām ne patiesībām, kas tiek plaši tiražētas, ļaujot cilvēku vairākumam izvēlēties sev tīkamāko melu veidu. No šāda viedokļa raugoties, patreizējie notikumi Gruzijā, apskatīti tikai no Gruzijai (ASV) vai Dienvidosetijai (Krievijai) simpatizējoša skatu punkta, ir kļūdaini.                                         

SDK ir informatīvi bagāts, kvalitatīvs, plašam cilvēku lokam saprotams un viegli uztverams informatīvs ierocis, kas parāda nelāgā gaismā t.s.”rietumu sabiedrības” politikas noteicējus un atklāj to izmantotās metodes. Lai gan uzrunāti tiek pārsvarā Krievijas iedzīvotāji, SDK ir noformēts tā, ka tas var noderēt jebkuras valsts pilsonim.                                          

SDK ir spēcīga ideoloģija, kas grauj esošo „rietumu” sabiedrisko iekārtu un kā pienācīgus analogus (pret zāles) vēl nav nācies sastapt. Ar SDK krievi, tēlaini runājot, ir devuši „rietumiem” spēcīgu triecienu augstākajos sabiedrības pārvaldes hierarhijas līmeņos, pretendējot uz lietu kārtības noteikšanu apvienotajā globālajā pasaulē (tas ir vispasaules varu). Šos panākumus ievērojami mazina jebkāda veida ideoloģiski pārspīlējumi, gan dedzīgs imperiālisms (savu tiesību, agrākās varenības utt. atjaunošana) no vienas puses, gan rusafobija no otras puses. Un jebkurš konflikts veicina šīs galējības, bet karš ir visspēcīgākais no šādiem pastiprinātājiem. Respektīvi, ja nav iespējams izdomāt kādu labāku ideoloģiju, kas konkrētā gadījumā ir grūts uzdevums, jo tad nāktos atzīt daudzas, nepatīkamas „rietumu” sabiedriskās iekārtas pamatā esošas lietas, tad kaut kādā veidā ir jāatslēdz cilvēku spriestspēja, lai tie nespētu un pat negribētu uztvert pretinieka sniegto informāciju.                                        

Pārfrazējot Krievijas revolūcijas faktiskā tēva Ļeva, Dāvida dēla, Bronšteina teikto, Gruzija ir pagale vispasaules rusofobijas ugunskurā. Un nav būtiski vai to tur iemeta neapdomīgais Gruzijas prezidents ar savu izaicinošo politiku vai arī tas tika izdarīts Krievijas valdošo pārstāvju un specdienestu rokām, rezultāts ir viens – Krievija labākajā / sliktākajā (kā kuram labāk patīk) gadījumā gūst īslaicīgu labumu, bet ilglaicīgā periodā tās ideoloģiskā ietekme tiek ievērojami mazināta un rodas auglīga augsne turpmākajai skaldīšanai, kūdīšanai un valdīšanai gan Krievijā, gan tuvējās un tālējās tās robežzemēs.                                        

Latvijai šai ziņā vajadzētu sargāties kļūt par kārtējo pagali šajā ugunskurā (pagales sadeg) un vēl jo mazāk pašai piedāvāties. Pat, ja sabiedrotie izsaka lūgumus no kuriem nevar atteikties, jāmēģina bez sirdsapziņas pārmetumiem ielocīties neitralitātē, jo, ja vajadzēs, mūsu uzticamie draugi tāpat kā ne reizi vien jau agrāk atdos mūs kam vajag tā ka neviens NATO gailis i pakaļ nedziedās. Būs problēma un risinājums, atradīsies arī vajadzīgie formulējumi  kādēļ vienu vai otru saistību nu nekādi nav iespējams izpildīt.                                      Drosmīgie mirst vienreiz, bailīgie katru dienu. Bažu kultivēšana par iespējamu agresiju, ir agresijas esības radīšana cilvēku prātos, kas var izraisīt neapdomīgu rīcību un masveidīgās pārmērīgās izpausmēs radīt vai pastiprināt apstākļus reālai agresijai.                                   

Nobeigumam autoratīva SDK izplatītāja un mācītāja V.Jefimovu teiktais: „Ja kāda no valstīm pielieto bruņotu spēku, tad tas nozīmē, ka tai, rupji runājot, kaut kas ar smadzenēm nav kārtībā”.                              

Ivars Prūsis

                                        

Pielikumā:

Sabiedriskās drošības koncepcija, K.Petrova lekcijas (http://pravdu.ru/lessons/petrov/ )

V.Jefimova lekcija ( http://dotu.stalin.lv/dotu/Efimov/efimov_lekcia_fsb_3.avi )

Lai krīt, kam jākrīt;

Lai top, kam jātop;

Maiņu vēji

Visu skar

 

Tik raugi redzēt,

Raugi Sajust;

Gan to, kas bij,

Gan to, kas būs

 

Sargies zaudēt ceļu miglā;

Sargies krēslā guni dzēst;

Sargies dvēseli atdot vējam;

Lai nav jākrīt, lai ir jātop

             

Ivars Prūsis

Portālā Delfi ir parādījusies laba ziņa – ierosinājums iesūtīt ieteikumus par nākamās valdības sastāvu (http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=19463292 ). Iespējams tālākie portāla nolūki nav tik labi (ja ir doma galarezultātu noteikt pēc balsošanas principa un to pozicionēt kā tautas gribu), bet pozitīva ir ierosme padomāt par to. Tad lūk mans redzējums par valdības vēlamo sastāvu, izejot no tās publiski pieejamās informācijas, kas man ir. Tāds kompromisa risinājums starp esošo spēku samēru Saeimā, godīgumu un valdības darbaspējām neapšaubāmi strauji tauvojošajos grūtajos laikos.

Ministru prezidents: Oskars Spurdziņš

Aizsardzības ministrs: Egīls Helmanis

Ārlietu ministrs: Anatolijs Gorbunovs

Bērnu un ģimenes lietu ministrs: Ainārs Baštiks

Ekonomikas ministrs: Kaspars Bergmanis (ELVI grupa)

                   

Finanšu ministrs: Jānis Čerņavskis (ELVI grupa)

Iekšlietu ministrs: Ivars Godmanis

Izglītības un zinātnes ministrs: Ivars Knēts (RTU)

Kultūras ministrs: Imants Kalniņš

Labklājības ministrs: Baiba Pelse

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs: Vents Armands Krauklis

Satiksmes ministrs: Ainārs Šlesers

Tieslietu ministrs: Augusts Brigmanis

Veselības ministrs: Vinets Veldre

Vides ministrs: Raimonds Vējonis

Zemkopības ministrs: Juris Skujāns (LLU)

Īpašu uzdevumu ministrs elektroniskās pārvaldes lietās: Ina Gudele

Īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās: Leopolds Ozoliņš

Īpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības līdzekļu apguves lietās: Imants Rendenieks (ELVI grupa)

                          

Īsumā par pamatojumu kādēļ tā vai cita personība.

                      

Pirmkārt par ELVI grupas plašo pārstāvniecību. Par cik valstij tuvojas smagu ekonomisku satricinājumu laiks, kam par pamatu ir šī mākslīgi radītā politiskā krīze, ekonomikas sektoru vajadzētu uzticēt godīgiem lietpratējiem, kas jau ir kaut ko sasnieguši, paši paliekot salīdzinoši tīrām rokām. Šai ziņā grūti iedomāties ko citu izņemot ELVI tīkla radītājus, kas ir pamanījušies visai naidīgos ārējos apstākļos (ļoti sīvā konkurences vidē) radīt plaukstošu vietējo uzņēmumu. Kam gan citam būtu vērts uzticēt pašreizējos apstākļos tik svarīgas nozares.

                  

Ministru prezidents. Ir skaidrs, ka esošā koalīcija un Tautas partija nevēlēsies tāpat vien atteikties no savas ietekmes. Reālu alternatīvu viņiem ar nav, tādēļ jāizvēlas kāds no esošajiem politiķiem. Šai ziņā Oskars Spurdziņš ir ideāls kandidāts, gan kā antipātijas neizraisoša personība, gan arī kā cilvēks, kas esot Tautas Partijā un valdībā ir pamanījies lielas nedarbus nesastrādāt.

                       

Esošie ministri (Ainārs Baštiks, Vinets Veldre, Raimonds Vējonis, Ina Gudele, Ivars Godmanis, Ainārs Šlesers). Nav vērts mainīt visus ministrus tikai mainīšanas pēc, tāpat prātīgi ir saglabāt vismaz kaut kādu pēctecību (tas ir, lai jaunajiem kolēģiem ir pie rokas cilvēki, kas piedalījušies vecās valdības darbā). Šie ministri (varbūt ar dažiem izņēmumiem) nav izcēlušies ar īpašiem nedarbiem, tādēļ būtu vērts ļaut viņiem turpināt iesākto. Atsevišķi ir pieminami Ivars Godmanis, kas pagaidām izskatās ir ļoti labs iekšlietu ministrs, vismaz uz sava priekšgājēja fona noteikti un Ainārs Šlesers, kura atrašanās valdībā ir viens no valdības tapšanas priekšnosacījumiem.

Ārlietu ministrs. Ļoti svarīgs postenis, ņemot vērā ārvalstu tieksmi regulāri, bieži vien pat rupji un nekaunīgi, jaukties Latvijas iekšējās lietās. Ja valdība sāks darīt to, kas viņai jādara, tas neizbēgami nepatiks kādam no lielajiem brāļiem vai tā būtu Krievija, ASV vai ES. Ārlietu ministrija ir tā iestāde, kam ar šo jācīnās ar visdažādākajām metodēm, nodrošinot pārējiem kolēģiem iespējami netraucētāku darbu. Attiecīgi šai postenī nepieciešams pieredzējis cilvēks ar diplomāta (te var arī lietot citus, skarbākus vārdus, kas precīzāk raksturo šo nodarbi) iemaņām. Anatolijs Gorbunovs ar savām spējām, izglītību un darba pieredzi (tai skaitā PSRS laikā) manuprāt ir pašreiz nepelnīti aizmirsts un ir ļoti piemērots šādam amatam. Nez vai Latvijā atradīsies pārāk daudz cilvēki ar šādām spējām, kas vienlīdz efektīvi spētu strādāt visos trīs (Krievija, ASV, ES) starptautiskās politikas virzienos.

                  

 Ivars Knēts (RTU) un Juris Skujāns (LLU) – akadēmiskie spēki, kam būtu vērts kritiskā brīdī uzticēt divas nozares, kur nepieciešamas pārdomātas fundamentālas reformas, attiecīgi – izglītība sistēma un lauksaimniecības ministrija. Ivars Knēts (RTU) kā izglītības un zinātnes ministrs ir ļoti piemērots arī tādēļ, ka nepieciešams popularizēt ekstraktās zinātnes un celt tām nepieciešamo zināšanu līmeni jau pamatskolā. Lauksaimniecības ministrijas uzdevums ir maksimāli palīdzēt mazajiem zemniekiem, ko priekšgājēji ir atstājuši likteņa varā. LLU rektors domājams varētu zināt kas ir jādara, lai šo mērķi panāktu. Kultūras ministrs: Imants Kalniņš. Labs variants gan izejot no politisko kompromisu viedokļa (TB/LNNK biedrs), gan arī no personiskās autoritātes viedokļa sabiedrības acīs. Un tas, ka dažiem neiepatikās Imanta Kalniņa pamatotie izteikumi par protestētāju izdarībām nāk viņam tikai par labu lielākās ļaužu masās. Domājams arī Kalniņa kungs varētu spēt objektīvi izvērtēt kuras kultūras celtnes un kādos mērogos tiešām ir nepieciešamas pašreizējajos apstākļos.                           

Labklājības ministrs: Baiba Pelse. Aktīva pensionāru tiesību aizstāve, tai pat laikā jauks, inteliģents cilvēks. Varētu būt grūti strādāt ierobežotu līdzekļu apstākļos, bet vismaz godīga sadale būtu nodrošināta. Pozitīvi ir arī šāda cilvēka atrašanās valdībā sakarā ar citiem lemjamiem jautājumiem.                                  Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs: Vents Armands Krauklis. Laba kandidatūra gan tādēļ, ka ir bijušais pašvaldības vadītājs, sabiedrībā zināms mūziķis un līdzīgi Oskaram Spurdziņam nav pamanījies ko nejauku sadarīt.                        

Tieslietu ministrs: Augusts Brigmanis. Iespējams, ka strīdīga kandidatūra, tomēr šim amatam varētu būt piemērots kā pretstats plašsaziņas līdzekļu un dažu sabiedrisko organizāciju spiedienam uz tiesnešiem, gan arī kā labs partijas skolas beidzis diplomāts. Ja pamanīsies „izvilkt” Lembergu ar nekas – spēku līdzsvaram valstī tas nāks par labu. Līdzīgi ir ar Leopolda Ozoliņa kandidatūru integrācijas ministra amatam.     

Aizsardzības ministrs: Egīls Helmanis. Laba kandidatūra dēļ savas autoritātes attiecīgās aprindās. Ņemot vērā to, ka aizsardzības jomā ir ļoti daudz kas darāms. Iepriekšējo ministru lielākā neizdarība ir tāda, ka Latvijas aizsardzības sistēma ir pilnīgi nekāda, tas ir – vienīgā cerība uz šodienas sabiedrotajiem. Tas ir netālredzīgs lēmums, jo vēsture rāda, ka jebkura tauta vai valsts droši var paļauties tikai un vienīgi uz saviem spēkiem.                       

Nobeigumam vēl gribu piebilst ka šāds vai līdzīgs valdības sastāvs ir izdevīgs esošās varas pārstāvjiem un plašākai Latvijas sabiedrībai, bet noteikti nav izdevīgs esošās politiskās krīzes organizētājiem. Valdošajiem tā ir iespēja iedot daļu varas un iespēju kaut ko vērtīgu izdarīt spējīgiem un godīgiem cilvēkiem, tai pat laikā saglabājot varu savās rokas, nodrošinot savu neaizskaramību. Plašākai sabiedrībai tas ir izdevīgi, jo būs dota iespēja spējīgiem un godīgiem ļaudīm vērst par labu to, kas vēl ir vēršams un izbēgt no jaunu varaskāru indivīdu nākšanu pie varas, kas ar vēl lielāku sparu turpinās laupīt vēl neizlaupīto. Šāda tipa valdība ir arī nosacīta garantija stabilitātei valstī, kas tik ļoti ir nepieciešama praktiskam un rezultatīvam darbam.

 

Ivars Prūsis

Organizēts noziedzīgs grupējums ar ietekmi uz valsts pārvaldes struktūrām, jeb svešvārdā mafija, ir neformāla organizācija, kas savus mērķus sasniedz, pārkāpjot valstī spēkā esošo likumdošanu.

                

Lai gan daži šķietamās mafijas dzimtenes dēli ir pacentušies šo parādību attēlot ne tikai negatīvā krāsā, informatīvā telpā negatīvs viedoklis par mafiju ir visizplatītākais.

Tāpat kā vairums lietas šaisaulē, arī šī parādība nav viennozīmīgi vērtējama.

                          

Mafijas jēdziens ir nesaraujami saistīts ar valsts jēdzienu. Valsts ir leģitīma (kāda

oficiāli atzīta) organizācija sabiedrības pārvaldei. Leģitimitāti nodrošina pašas sabiedrības atzīšana (to var nosaukt par demokrātiju, pretstatā „demokrātijai”, kad tautas atzīšana ir tikai ilūzija) vai arī kāds ārējs spēks, kas atzīst sev vēlamu pārvaldnieku un/vai pārvaldes formu noteiktā teritorijā. Mūslaikos leģitimitātes garants ir starptautiskās tiesības un organizācijas.

                         

Vismaz pēdējo trīs tūkstošu gadu vēsture pārsvarā vēsta kā valstis(tautas) pakļauj cita citu – ar ieročiem, precībām, mācībām (t.s.reliģijām), līgumiem un citām metodēm.Un katra no pagājušajām impērijām ir cīnījusies ar ļaudīm, kas neatzīst un neievēro viņu izdomātos likumus. Šādi ļaudis visos laikos ir bijuši noziedznieki, ko lielvaras ir  centušās apkarot – dedzinot uz sārta, pakarot, cērtot galvas (rokas, kājas), sēdinot cietumā, paverdzinot, izsūtot vai kā savādāk.

                        

Jebkurai spēcīgai tautai, kas ir pakļauta svešiem spēkiem, ir spēcīga organizētā noziedzība. Tā ir dabiska likumsakarība, kas nav vērtējama tikai negatīvi, iespējams pat otrādi. Organizētā noziedzība ir daļas spējīgāko sabiedrības pārstāvju pretestības forma svešiem, uzspiestiem spēles noteikumiem.

                         

Visplašāk zināmās mafijas pirmsākumi ir meklējami Itālijā – valstī ar ļoti senām sabiedrības pārvaldes tradīcijām. Roma ir viens no pasaules vadības centriem jau vairākus gadu tūkstošus un loģiski, ka tuvumā dzīvojošie plebeji ir uzsūkuši zināšanas, kas ļauj dzīvot pēc saviem, nevis svešiem likumiem.

                       

Kā jebkurai organizācijai, mafijai un valsts struktūrām ir līdzīgas darbības metodes, tikai vienā gadījumā tās ir pasludinātas ārpus likuma, bet otrā oficiāli atzītas, attiecīgi šķietami pieņemamas.

                             

Gan valsts, gan mafijas darbības vērtēšanas kritērijs ir cik lielu labumu tās spēj dot plašākai sabiedrībai, jo lielāks labums, jo pozitīvāk vērtējama konkrētā organizācija. Kā labums šai ziņā nav jāsaprot tikai maize un izpriecas, bet gan normālu dzīves apstākļu radīšana (uzturēšana), kad sabiedrībai ir nodrošināta droša vide pilnvērtīgai dzīvei (tas ir dzīves telpa, dabiska vide un iespēja iegūt zināšanas, iztiku, pajumti). Spēcīgu mafiozu grupējumu gadījumā oficiālā vara parasti sabiedrības nedienās tiecas vainot savus tuvākos konkurentus, lai gan ne vienmēr tas ir pamatoti.

                              

Lai pilnvērtīgi spētu novērtēt mafiju, ir jānovērtē leģitīmā vara, respektīvi vara, kas dod leģitimitāti.To var izdarīt ieskatoties vēstures anālēs, jo nekas nepazūd nekur un nerodas no nekā, arī vara. Esošā sabiedriskā iekārta ir izveidojusies dažādu tautu un valstu spožāko prātu savstarpējas cīņās par varu rezultātā, kurā ir uzvarējis spēcīgākais grupējums (-i), pakļaujot, iznīcinot vai atstumjot no leģitīmās varas vājākos konkurentus. Citiem vārdiem sakot –  leģitīmā vara pēc būtības neatšķiras no mafiozām struktūrām, atšķirības ir tikai attiecīgo organizāciju mērogā, kvalitātē (zināšanas) un kvantitātē (pieejamie resursi).

                                

Mafijas vadoņu augstākais mērķis un spēju apliecinājums ir prasme legalizēties, prasme pārvaldīt sabiedrību legāli, jeb citiem vārdiem sakot – spēja panākt uzņemšanu oficiālo valdnieku lokā. Lai gan šīssaules varenie sadarbojas ar organizēto noziedzību, ja tas nepieciešams konkrētu mērķu sasniegšanai, tai pat laikā šī parādība tiek plaši apkarota, lieki konkurenti nevienam nav vajadzīgi.

                           

Mafijas un legālās varas sadursmē mafija visbiežāk paliek zaudētājos, izņemot gadījumus, kad valsts vara ir novājināta (parasti valdnieku un/vai sabiedriskās iekārtas maiņa un jukulaiki, kā šo procesu cēlonis vai blakusprodukts).

                             

Kā galvenās legālās varas priekšrocības var minēt:

– ideoloģisko atbalstu, kas palīdz pulcēt savās rindās lielu daudzumu,  bieži vien godīgu,  vientiešu;

- tālredzību un pacietību, plānojot savas darbības pat gadu desmitiem uz priekšu;

- spēju būt dāsniem un dalīties ar ieguvumu (nodokļi), ja tas nepieciešams varas saglabāšanai vai palielināšanai;

                                    

Kā organizētās noziedzības pārstāvju liktenīgāko trūkumu var minēt morālo stāju. Tā sekas ir sabiedrības problēmu un vajadzību ignorēšana, skopums guvuma sadalē (sadala tikai starp „savējiem”), pelnīšana uz sabiedrību graujošām parādībām un

nevajadzīga cietsirdība savu mērķu īstenošanā. Morālā stāja ir garīgais pamats bez kura agri vai vēlu leģitīmās varas pārspēks iznīcinās jebkuru mafiozu grupējumu, ja tas paklausīgi neieņems sev paredzēto vietu – netīro darbu darīšanu.

                          

Cik spēcīga ir organizētā noziedzība Latvijā domājams zina jau katrs. Ja Itālijā ar organizēto noziedzību saistītas aprindas knapi, knapi zaudēja vēlēšanās un tika atstumtas no legālās varas, tad Latvijā aina ir cita, mūsu kriminālie ģēniji turpina pārvaldīt valsti.

                     

Šai sakarā varbūt ir vērts padomāt vai maz šāds lietu stāvoklis ir tik slikts, salīdzinot ar to kāds tas varētu būt, ja mūsu krustēvus ieliks tur, kur viņi ir likti visos laikos.

                    

Ja sabiedrība iestājas pret zagļiem, tad tai tādā pat mērā vajadzētu iestāties pret zagtu mantu uzpircējiem. Pašreiz zagtu mantu uzpircēju pulcēti vientieši bļauj „ķeriet zagli” un grasās izrēķināties ar savu saimnieku bijušajiem sabiedrotajiem. Nez vai tas ir uz labu.

                               

Ivars Prūsis

Vara ir spēja likt paklausīt. Informācijas nodošana ir obligāts varas nosacījums. Vadība nav iespējama, ja tas kurš vada nenodod informāciju tam kuru vada.

          

Vadītājs, nodod informāciju vadāmajam, saņem atpakaļ saites informāciju par rezultātu, novērtē to un veic korekcijas, ja nepieciešams, un atkal nodod vadības informāciju. Un tā vēl un vēl, līdz ir sasniegts vajadzīgais rezultāts. Lūk vienkāršots vadības (varas realizācijas) modelis, ko praksē sarežģītu padara vairāku kvalitatīvi un funkcionāli dažādu iesaistīto elementu (vadāmo) daudzums. Sabiedrības vadība sastāv no ļoti daudz šādiem elementiem ar savstarpēju informatīvu mijiedarbību, kamdēļ ir izplatīts viedoklis, ka sabiedriskie procesi nav centralizēti vadāmi.

           

Plašsaziņas līdzekļi ir  viens no sabiedrības vadības instrumentiem. Tie ietekmē (nodod informāciju) visus valsts un sabiedrības pārvaldes vadības posmus (sākot no ministriem, deputātiem, ierēdņiem un beidzot ar ierindas cilvēkiem).

         

Valsts struktūru pārvaldes mehānisms balstās uz informācijas apriti likumu, normatīvo aktu, rīkojumu un instrukciju veidā. Plašsaziņas līdzekļi spēj ietekmēt to interpretāciju un izpildes kvalitāti. Valsti nav iespējams pilnvērtīgi pārvaldīt, nepārvaldot plašsaziņas līdzekļus.

                

Normāli funkcionējošā, neatkarīgā valstī plašsaziņas līdzekļiem un valsts struktūrām jābūt vieniem mērķiem. Plašsaziņas līdzekļu uzdevums ir piegādāt sabiedrībai objektīvu informāciju par valstī un pasaulē notiekošo, izglītot, informēt par nozīmīgākajiem jaunievedumiem valsts pārvaldē, norādīt uz dažādām nepilnībām un problēmām sabiedrībā un valsts pārvaldē.

           

Plašsaziņas līdzekļu atdalīšana no valsts varas ir valsts vadītāju varas ierobežošana. Katrs ārvalstnieku kontrolē esošs plašsaziņas līdzeklis samazina praktisko valsts neatkarību. Ja kāds no ārvalstniekiem piederošiem plašsaziņas līdzekļiem konfliktē ar valsts varu, tad tā ir tieša ārvalstu iejaukšanās sabiedrības un valsts pārvaldē.        

Plašsaziņas līdzekļu vienkāršots darbības princips

                

Plašsaziņas līdzekļu īpašnieki nosaka redakcionālo politiku un izvēlas galveno redaktoru, kurš to realizē.

                  

Redakcionālā politika ir pamatnostādņu kopums par plašsaziņas līdzekļa saturu, tā nosaka informācijas atlases nosacījumus un pasniegšanas formu. Ja plašsaziņas līdzekļu redakcionālo politiku nosaka valsts un kontrolē tās izpildi ar centralizētu valsts pārvaldes struktūru palīdzību, tad to sauc par cenzūru.

                      

Jebkura plašsaziņas līdzekļa saturs sastāv no pārpublicētas (citu radītas), pārpublicētas koriģētas un pašu radītas informācijas. Lai to nodrošinātu tiek algoti darbinieki, kas veic informācijas atlasi, koriģēšanu, oriģinālmateriālu radīšanu un gala informācijas apkopošanu.

                      

Oriģinālmateriālus, vadoties no redakcionālās politikas, rada žurnālisti pēc savas iniciatīvas, galvenā redaktora (vietnieku; sadaļu redaktoru) ieteikuma vai pieprasījuma.

                    

Pārpublicētā informācija tiek ņemta no ārējiem informācijas avotiem. Tie parasti ir citi plašsaziņas līdzekļi, neatkarīgi publicisti, ziņu aģentūras utt.. Jebkurā plašsaziņas līdzeklī ir atstrādāta sistēma kā tiek iegūta un, ja nepieciešams, pārveidota šāda informācija.  No pārpublicējamās informācijas nozīmīgākā loma ir ziņu aģentūru sniegtajām ziņām, jo tieši to informācijas krātuvi plašsaziņas līdzekļu darbinieki izmanto visvairāk, veidojot kārtējā izlaiduma saturu. Īpaši tas attiecas uz notikumiem par ko informāciju paši plašsaziņas līdzekļi iegūt nespēj – pirmkārt uz ārvalstīs  notiekošo un daļēji arī uz daudziem vietēja mēroga jaunumiem.

                  

Plašsaziņas līdzekļa satura veidošanu vada un gala lēmumu par to, kas „aizies ēterā” ,pieņem viens cilvēks – galvenais redaktors. Tas kā tas tiek darīts (deleģējot un koleģiāli vai arī autoratīvi ) atkarīgs no galvenā redaktora vadības stila.

                  

„Brīvā tirgus” apstākļos plašsaziņas līdzekļus, tāpat kā citus uzņēmumus, ierobežo ekonomiskais faktors. No vienas puses iespēja ietekmēt sabiedrību tiek pārdota kā prece, ko var iegādāties, nopērkot plašsaziņas līdzekli vai daļu tā satura. No otras puses naudīgākie pasūtītāji (plašsaziņu līdzekļu īpašnieki) cenšas monopolizēt savu ietekmi uz sabiedrību ar dempinga palīdzību, izputinot un/vai pārpērkot mazāk naudīgākos konkurentus. Piemēram A/S „Diena” grupa jau labu laiku vienu pēc otra izpērk reģionālos preses izdevumus.

                     

Jebkurā gadījumā arī ekonomiskā faktora dēļ plašsaziņas līdzekļi praktiski nepilda tās funkcijas, kas viņiem būtu jāpilda. Viņi izpilda ekonomiskos un politiskos pasūtījumus, taupot izmaksas, halturē un bieži vien aizmirst kādēļ vispār plašsaziņas līdzekļi ir nepieciešami. Kā būtiskākās haltūras izpausmes var minēt paviršu ziņu aģentūru piedāvātās informācijas atlasi, to pārpublicēšanu ar minimālām vai pat bez korekcijām, nekvalitatīvu korekciju veikšanu un visbeidzot nekvalitatīvu (virspusēju un nepārbaudītu) pašu materiālu radīšanu.

                 

Ziņu aģentūras

                  

Ziņu aģentūras ir specifiski plašsaziņas līdzekļi kuru galvenais uzdevums ir iegūt, apkopot un piegādāt saviem klientiem (pārsvarā citiem plašsaziņas līdzekļiem) informāciju par jaunākajiem notikumiem. No ziņu aģentūru sniegtās informācijas ir atkarīgi visi plašsaziņas līdzekļi un jo lielāks „taupības režīms” ir konkrētā plašsaziņas līdzeklī, jo lielāka ir tā atkarība no ziņu aģentūrām.

                    

Ziņu aģentūras nav daudz. Tās var iedalīt starptautiska mēroga ziņu aģentūrās (piemēram, Reuters), kas darbojas vispasaules vai lielas pasaules daļas ietvaros un reģionālās ziņu aģentūrās (piemēram, LETA un BNS), kas sadarbojas ar starptautiskajām ziņu aģentūrām vai pieder kādai no tām.

                             

Ziņu aģentūru darbības princips ir līdzīgs plašsaziņas līdzekļu darbības principam. To saturs arī tiek veidots vadoties pēc iepriekš noteiktiem principiem, kuru izpilde tiek kontrolēta. Tas attiecas uz atspoguļojamo ziņu atlasi, formulējumu, izvietojumu slejās utt. Tāpat kā plašsaziņas līdzekļos, arī ziņu aģentūrās šī procesa vadība noslēdzas pie viena cilvēka. Un tāpat kā plašsaziņas līdzekļi arī ziņu aģentūras kādam pieder, un īpašnieki protams nosaka gan ziņu aģentūras „redakcionālo politiku”, gan kas to realizēs.

                    

Ziņu aģentūras sevi pozicionē kā objektīvas informācijas sniedzējus, tādēļ tās cenšas neizmantot primitīvākos masu manipulācijas paņēmienus.

                      

Reģionālās (valstiska mēroga) ziņu aģentūras ir ļoti nozīmīgs sabiedrības un valsts vadības instruments ar kā palīdzību tiek sniegtas ziņas (nodota informācija) gan valsts iedzīvotājiem, gan ārvalstniekiem (starptautiskajām ziņu aģentūrām). Tas, kurš kontrolē un nosaka reģionālo ziņu aģentūru darbību (Latvijas gadījumā LETA un BNS), tas lielā mērā nosaka visu valsts plašsaziņas līdzekļu saturu.

                   

Dažas masu manipulācijas (maldināšanas) metodes

                   

Manipulācija (maldināšana) ir apzināta informācijas atlase, noformulēšana un attēlošana ar mērķi maldināt informācijas lietotāju (likt noticēt tam, kas realitātē nepastāv), ietekmēt tā viedokli sev vēlamajā virzienā un/vai panākt tā noteiktu rīcību (pirkt kādu preci, balsot par kādu partiju, iziet uz kādu demonstrāciju utt.).

                       

Zemāk aprakstītās metodes parasti tiek lietotas komplektā viena ar otru un to efekts tiek panākts ar vairākkārtēju atkārtojumu noteiktā laika posmā (bieži vien ļoti ilgstošā).

                    

1. „Birku” piekarināšana                  

Ar šīs metodes palīdzību cilvēks, cilvēku grupa, mācība, organizatoriska struktūra vai parādība tiek nosaukta kādā neadekvāti pozitīvā (vai negatīvā) vārdā vai tiek attiecīgi attēlota. Izmantojot šo metodi regulāri objekts sāk asociēties ar „birku” nevis ar to, kas viņš patiesībā ir.

                       

Kā piemēru var minēt tādu vārdu kā „radikālis”, „ekstrēmists”, „antidemokrātisks”, „demokrātisks”, „civilizēts” utt. izmantošana. Šī metode plaši tika un tiek izmantota ES sakarā, attēlojot visu, kas saistīts ar ES pozitīvās vai sliktākā gadījumā mēreni kritiskās krāsās. Pretstatā, piemēram, rakstot par Baltkrieviju, Ķīnu, Krieviju utt. tiek izmantoti vārdi un tekstuālais fons, kas rada negatīvas asociācijas.

                         

Svaigākais piemērs – Ventspils mēra lietas atspoguļošana plašsaziņas līdzekļos.  It kā jau nekas īpašs tikai vienu brīdi katra ziņa par šo tematu bija plašsaziņas līdzekļos redzamākajās vietās un sākās ar mantrveidīgu tekstu „Samagos noziegumos apsūdzētais.…”.

                     

2. Redzamāko vietu izmantošana

                        

Plašsaziņas līdzekļi ir dažādi, un informācija tajos ir pietiekami daudz, lai lietotājs visu to saturu pat gribēdams nespētu apgūt. No visa plašsaziņas līdzekļu piedāvātā informācijas klāsta ar daļu informācijas iepazīstas daudz lielāks patērētāju skaits nekā ar pārējo (un otrādi, daļa apskata tikai retais), tās ir avīžu pirmās lapas, interneta portālu redzamākās vietas, TV un Radio „primetime” utt.

 

Izvietojot informāciju šajās vietās, tā aiziet līdz iespējami lielākam cilvēku skaitam. Manipulācija izpaužas šo vietu aizņemšanā nevis ar patiesi svarīgiem notikumiem, bet gan ar ziņām, kuras par svarīgām uzskata plašsaziņas līdzekļa satura noteicēji.

                   

Piemēram no avīžu un interneta portālu pirmajām lapām var aicināt uz barikādēm, var attēlot kādu sev nevēlamu politiķi negatīvā gaismā, var regulāri izplatīt viedokli, ko neatbalsta vairums iedzīvotāju  utt.

                       

3. Neproporcionāls viedokļu attēlojums                          

Katra plašsaziņas līdzekļa saturam un kopējai publiskai informatīvai telpai ir savas robežas. Aizņemot informatīvo telpu ar noteikta veida ziņām un viedokļiem tiek panākts efekts, ka daļa cilvēku notic, ka tāds ir vairākuma viedoklis.

                       

Piemēram, pirmsvēlēšanu „aptauju” regulāra publicēšana vai nepārtraukta ziņošana par ekonomisko krīzi, inflāciju utt., kas esošas krīzes gadījumā to palielina.

                           

Efektīvi šis princips strādā dažāda veida publiskās diskusijās (piemēram, „Kas notiek Latvijā”), kad sarunā piedalās neproporcionāli liels viena viedokļa paudēju skaits, bet oponenti ir mazākumā (un no tiem pašiem nav uzaicināti spējīgākie). Nesagatavots klausītājs, kam pārsvarā arī ir domātas šāda veida pārraides, vienu viedokli dzird daudz vairāk kā citu, kas pats par savi jau ir liela priekšrocība konkrētā viedokļa paudējiem. Visspilgtāk šo tendenci varēja vērot pirms referenduma par iestāšanos ES.

                         

Attiecībā uz starptautiskām ziņām Latvijas plašsaziņas līdzekļu produktu patērētājs ir informatīvā blokādē, jo uzzina par ārvalstīs notiekošo tikai no t.s.”rietumu” ziņu aģentūrām, kas informāciju pasniedz saskaņā ar savu redakcionālo politiku. Prasīgāks patērētājs var iegūt informāciju no alternatīviem ziņu avotiem (vispieejamākie, lai gan ar savu specifiku manipulēšanas ziņā,  ir Krievijas plašsaziņas līdzekļi), bet tas nav attaisnojums, ņemot vērā ka plašsaziņas līdzekļu funkcija tomēr ir objektīvi informēt,  nevis manipulēt, un vairumam iedzīvotāju nav laika lietot dažādus informācijas avotus.

                        

4. Noklusēšana                   

Metodes būtība – nerunājam par kaut ko būtisku vispār vai arī tikai nenozīmīgi garāmejot. Piemēram, lai gan inflācijas draudi bija zināmi jau sen, par to tika sākts runāt salīdzinoši nesen. Līdzīgi ir ar bērnu pazušanu, augsto mirstību, augsto pašnāvību skaitu, iedzīvotāju aizceļošanu utt.

                   

5. „Ekspertu” viedoklis                             

Noteiktu viedokļu izcelšanai citu starpā tiek pieaicināti „eksperti”.Ar to tiek likts saprast ka šis ir pareizais viedoklis (jo cilvēks jau zinošs, ja jau tiek saukts par ekspertu). Tas, ka par noteiktiem sabiedriskiem procesiem izsakās eksperti ir labi un apsveicami, bet diemžēl tāpat kā ar kopējo plašsaziņas līdzekļu sūtības izpildi, te tiek nepiedodami grēkots.

                            

Manipulācija pirmkārt izpaužas pieaicināto „ekspertu” lokā, kas ir ļoti šaurs, tās pārsvarā ir līdz apnikumam vienas un tās pašas sejas, kas runā vienu un to pašu. Cilvēki (kur nu vēl eksperti), kas paustu pretēju viedokli protams uzklausīti netiek.

                             

6.Teksta izraušana no konteksta un pārfrāzēšana                           

Pasaule nav viennozīmīga. Ir vienkāršas lietas, kuras var izteikt pāris vārdos, ir sarežģītākas, kam nepieciešams vairāk paskaidrojošā teksta. Cilvēki arī ir dažādi, daži jebkuru domu spēj pārvērst vienkāršos, visiem saprotamos īsos teikumos, bet vairumam šādas spējas ir minimālas.

                     

Ja žurnālista mērķis ir apzināta manipulācija, tad tekstu izraušana no konteksta un pārfrāzēšana ir neizsmeļams manipulācijas lauks. Šādā kārtā jebkuru, kurš ir pateicis vai uzrakstījis vairākus teikumus var attēlot kā pēdējo idiotu vai svēto, viss atkarīgs no žurnālista prasmes un vēlēšanās to darīt.

                           

Šo metodi pārsvarā izmanto, lai kādu personu parādītu vēlamā vai nevēlamā gaismā.

                     

7. Viedokļu kā ziņu attēlojums                       

Šis ir viens no pseidoziņu veidiem ar kuru palīdzību tiek panākts noteikta viedokļa pārsvars pār citiem, nepamatoti tos izceļot ziņu plūsmā (viedoklis tomēr nav ziņa, kas ir notikums).

                        

Šādas „ziņas”, piemērs: „Kondolisa Raisa uzskata, ka ….”. Kondolisas Raisas vietā droši varam likt jebkuru personu, piemēram, Jāni Jurkānu, Vairu-Vīķi Freibergu, Gunti Ulmani, Aigaru Kalvīti, Induli Emsi, Gundaru Bērziņu, Arti Pabriku utt. Tāpat vārda „uzskata” vietā mēs varam likt vārdus „sola”, „piedāvā”, „izsaka”, „cer”, „domā”, ”plāno”, „ir pārliecināts(-a)” utt.

                         

8. Sabiedrības kaislību uzkurināšana vai slāpēšana                          

Šīs un citas manipulācijas metodes, prasmīgi izmantotas,  spēj radīt , pastiprināt vai slāpēt lielas sabiedrības daļas uztraukumus par noteiktiem jautājumiem. Ar šīm metodēm var izraisīt sabiedrības šķelšanos politisku, reliģisku, nacionālu, ekonomisku u.c motīvu dēļ.

                    

Brīdī, kad sabiedrība ir sasniegusi zināmu „uzbudinātības” stāvokli jebkura ziņa, kas izskan publiskajā telpā jāskata „satraucošā” jautājuma kontekstā, daudzas no tām tādējādi iegūst pavisam citu jēgu.

                    

Piemēram, laikā, kad sabiedrībā valda ļoti negatīva attieksme pret vietējiem oligarhiem un pret vienu no viņiem jo īpaši, tad ziņa, ka „Šķēles ģimene iesaistās atkritumu biznesā” tikai vēl uzkurina kaislības. Manipulācijai plašsaziņas līdzeklim vien atliek sameklēt iespējami daudz šāda veida ziņu un likt tās redzamākajās vietās.

                         

Ja pie mums valdītu nopietns saspīlējums starp, piemēram,  kristiešiem un nekristiešiem, ziņa, ka kardināls Pujāts ir iesniedzis Saeimā likumprojektu par Marijas debesbraukšanas dienas noteikšanu par svētku dienu, būtu kaislības uzkurinoša, kaut parastā situācijā tā ir vienkārši ziņa.

                         

Plašsaziņas līdzekļi – viens no globālās varas instrumentiem

                          

Demokrātiskās valstīs teorētiski tiek garantēta vārda brīvība un kā tās nodrošinājuma viens no nosacījumiem ir plašsaziņas līdzekļu kontroles atņemšana valsts varai. Valsts īpašumā tiek pieļauts atstāt tikai t.s. ”sabiedriskos” plašsaziņas līdzekļus (prakse rāda, ka  arī tos ir grūti kontrolēt pārprastas vārda brīvības un vājas valsts varas apstākļos).

                       

Par to, ka tā ir valsts vadības varas samazināšana jau tika minēts iepriekš. Varbūt tas ar nav nemaz tik slikti, bet būtisks paliek jautājums, kā varas palielinājums tas ir? Acīmredzami, ka to, kam šie plašsaziņas līdzekļi pieder, jeb precīzāk, kam pieder nozīmīgākie no tiem. Un tās ir mēdiju magnātu kontrolē esošās starptautiskas korporācijas.

                      

Globālā mērogā plašsaziņas līdzekļi pārsvarā kalpo kā ilglaicīgi augsnes sagatavotāji noteiktiem notikumiem un  kā tieši īslaicīgu mērķu realizācijas instrumenti (vēlēšanas, nevēlamu personu izēšana no valsts amatiem, dažādu krīžu izraisīšana vai slāpēšana).

                      

Piemēram jau labu laiku plašsaziņas līdzekļi globālā mērogā burtiski iznīcina ASV kā lielvalsti, tās varenība tiek lēnām, bet pamatīgi samalta ar plašsaziņas līdzekļu un nu jau arī ar pašas ASV vadības palīdzību. Atliek tikai gaidīt X stundu, kad līdz ar dolāru kritīs visa ASV ekonomika un militārā varenība. Kad tas notiks vairums cilvēku visdrīzāk pat nopriecāsies par kārtējās ļaunuma impērijas galu.

                           

Globālās varas mērķi reģionālā (piemēram Latvijas) mērogā ir atkarīgi no tās plāniem attiecībā uz konkrēto reģionu. Vienā reģionā mērķis var būt partikušas sabiedrības veidošana, citā saspīlētas sašķeltas sabiedrības veicināšana, vēl citā dažādu sociālu satricinājumu izraisīšana.

                              

Viens gan ir skaidrs, ka globālo varu neinteresē vietējo iedzīvotāju liktenis un labklājība, ja vajadzēs bez emocijām baros kā cūkas, ja vajadzēs – dzīs uz nokaušanu.

                     

Ko vēl var darīt?

                          

Grūti spriest cik daudz esošā Latvijas valsts vara ir degradējusies, cik zaudējusi spēju valdīt, cik vienkārši izdzenāta un iebiedēta. Varbūt apvienojusi spēkus ļoti spēcīga pretinieka ietekmē, lai saglabātu vadības grožus savās rokās. Varbūt izmisīgi pārgrupējas pārspēka spiesta, lai pie varas paliktu jaunā veidolā.

                       

Jebkurā gadījumā, neatkarīga valsts nevar pastāvēt bez plašsaziņas līdzekļiem, ko spēj kontrolēt valsts vara. Kontrolei nav jābūt totālai, totāla kontrole ir nevēlama, jo tad valsts vara var sākt pati sevi mānīt, kas ne pie kā laba novest nevar. Bet kontrolei noteikti ir jābūt.

                       

Komunikāciju laikmetā nav iespējama pilnīga plašsaziņas līdzekļu kontrole, bet ir iespējama to ietekmes ierobežošana. To var panākt kaut vai ar ekonomiskiem līdzekļiem.

                        

Valsts varas pilnīgā rīcībā vajadzētu būt vismaz vienam TV kanālam, Radio, laikrakstam un interneta ziņu portālam, un obligāti ziņu aģentūrai. Tāpat vismaz lielākajām pašvaldībām ir jākontrolē reģionālie preses izdevumi. Bez tā valsts vadība nav spējīga pilnvērtīgi veikt savas funkcijas.

                        

Pārējiem plašsaziņas līdzekļiem ir jākalpo kā alternatīvai valsts kontrolē esošajiem ar likuma formā definētiem satura ierobežojumiem un darbības pārtraukšanas mehānismiem par šo ierobežojumu pārkāpšanu.

                          

Nobeigumam.

                           

Ietekmēt globālo varu ir ļoti grūti. Bet ir iespējams, zinot tās darbības mehānismus, prognozēt turpmāko notikumu attīstības gaitu,  piemēroties apstākļiem un izdevīgā brīdī piemērot apstākļus sev.

                       

Tāpat ir iespējams saglabāt vēsu prātu un neļaut sevi izmantot apšaubāmu mērķu sasniegšanai, kam nav nekā kopīga ar deklarētajiem.

                             

Zinot metodes, izmantojot kuras ar mums manipulē, mēs varam palikt par cilvēkiem, nevis kļūt par Pavlova cilvēciņiem, kurus zinoši ļaudis spēj raustīt un dīdīt pēc savas patikas.

                 

 Ivars Prūsis

NĒ politiskam teātrim, kas neko nemaina

NĒ viena pol.-ekon. grupējuma imitētai savstarpējai cīņai

NĒ dažādu, pēc tikumiem līdzīgu, pol.-ekon. grupējumu, savstarpējai cīņai

                        

Kāpēc NĒ var arī būt JĀ, lai, bet uz mani tas neattiecas, tāpat kā neattiecas uz citiem “mirstīgajiem”, neattiecas līdz mirklim kamēr neliek velti izšķiest spēkus, nostāties vienā no viena un tā paša nepārāk tikumiskā spēka pusēm.

 

Labāk izdarīt ko vērtīgu, aizbraukt brīvā dabā, izbaudīt kāzas, apciemot draugus vai radus utt. Bet, ja sirde par valsti un tautu sāp, tad jāsāk domāt par to kā šo spēku uzveikt – vispirms sevī, pēc tam citos. Ja ir izdomāts – var arī sākt rīkoties, lēnām, uzmanīgi, bez steigas, mierīgi, nosvērti, vēsu prātu , jo pretinieks ir ļoti bīstams, jebkura neuzmanīga darbība var aptumšot acu gaišumu un padarīt par marioneti netīrās politikas teātrī.