Par cik jau labu laiku arī pie mums tiek kultivēts mīts par agresīvo, ļauno, teroristiem pārpilno Irānu, kas grasās iegūt kodolieročus un kam to par katru cenu (ieskaitot militāru iebrukumu) nevajadzētu to ļaut, ir derīgi uzzināt, kādas atsauksmes par šo valsti ir tiem, kas tur ir pabijuši. Jo īpaši tādēļ, ka prakse rāda, ka mūsu aizokeāna draugiem ir stipra tendence melot un maldināt, kad runa iet par viņu ekonomisko un ģeopolitisko interešu aizstāvību, un ka to vārdā viņi bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem ir gatavi izpostīt pat plaukstošas un attīstītas valstis. Mūsu varturi protams nekādi nedrīkst atpalikt no saviem kungiem.
1. stāsts, Matīs B. „kheily va hāle!”
Visiem, kam apnicis staigāt gidu pavadībā un tūristu burzmā, fotografējot to, ko jau 600 citi ir pirms tevis fotografējuši, iesaku redzēt Irānas Islama republiku. Cauri visai Eiropai un Turcijai ar stopiem aizbraucu līdz šai valstij šī (2004) gada vasarā. Uzreiz redzama pilnīgi cita pasaule ar savām tradīcijām un saviem likumiem, turklāt bez NEVIENA McDonalda.
Par spīti pie mums valdošajiem stereotipiem Irānā nemaz nav neomulīgi vai bīstami. Cilvēku vairākums ir daudz laipnāks un sirsnīgāks kā jebkur Eiropā. Islama tradīcijas paredz viesmīlības likumu, tāpēc pasēžot pilsētas parkā, vari vienkārši gaidīt, kad kāds garāmgājējs tevi uzaicinās ciemos vai pat iedos naktsmājas. Tīrā fantastika ir tirgi un vispār cenas šajā valstī. Piemēram, diez vai kāds būtu iedomājies, ka nobraukt ar ērtu, komfortablu autobusu 919 km var maksāt apmēram 2.5 latus. Tirgos neizbēgama sastāvdaļa ir kaulēšanās – ja to nedara, tad tirgotājs tev kā baltajam cilvēkam uzstādīs 10 reiz lielāku cenu, jo viņiem tur tomēr ir tāds priekšstats, ka jebkurš baltais ir bagāts. Kaulēšanās un lauzšanās šeit ir tirdzniecības sastāvdaļa, taču krāpt neviens nemēģina (vismaz es nepieredzēju). Nokaulēt var arī viesnīcu numurus. Man bez problēmām sanāca nakšņot numurā ar dušu un TV par 1Ls!! Vēl noteikti jālauž tas pie mums valdošais stereotips, ka Irāna būtu nabadzīga. Algas tur ir diezgan zemas, taču to atsver manis pieminētās zemās cenas, kas attiecas ne tikai uz augļiem un dārzeņiem, bet arī uz modernu tehniku, piemēram, DVD playeriem.
Ļoti jūtamas šītu islāma (šariata) tradīcijas, kuras Irānā ir arī kā valsts likumi. Alkohols valstī ir reta parādība un to lieto tikai slepus – kā pie mums narkotikas. Tiesa dienvidu (droši vien arī manis neapmeklētajos austrumu) apgabalos visai izplatīta ir hašiša lietošana, kuru policija laikam nespēj izkontrolēt. Autobusā ir vīriešu un sieviešu nodalījumi. Sievietes staigā tikai lakatos un lielākoties melnos, kaut arī krāsu likums neparedz. Apģērbu likumi attiecas arī uz vīriešiem, piemēram, arī karstajos Persijas līča krastos nekāda staigāšana ar šortiem nav pieļaujama. Tomēr iedzīvotāju attieksme to visu lielā mērā padara par BAIGO CIRKU. Piemēram, autobusos, kad tie ir pārpildīti, vīriešu un sieviešu strikto norobežošanos neviens neievēro un katrs pasažieris iespraucas, kur spēj.
Par Irānu var viennozīmīgi pateikt arī, ka tā ir ļoti krāšņa un skaista zeme gan dabas, gan kultūras ziņā. Sevišķi jebkuram iesaku redzēt pilsētu Isfahānu, kur ir vienkopus izvietoti tik grezni islāma arhitektūras brīnumi, ka acis žilbst. Īpaši jau imāma Huseina laukums. Visu Irānas zemi aizņem gandrīz tikai tuksnešaini kalni. Pa tuksnešiem klīst ar mūsdienu civilizāciju nesaistītas ciltis, kas auž pasaulē pazīstamo dārgumu – persiešu paklājus. Netālu no Širāzas pilsētas atrodas senas drupas – Persepole (persiešu (irāņu) valodā “takht-e-jamšēd”), kuru apm. 350 gadus pirms mūsu ēras sagrāva Maķedonijas Aleksandrs. Drupas ir ļoti lielas un atrodas tuksneša vidū. Kopā ar noslēpumainajiem seno zoroastriešu (seno persiešu) rakstiem un gravīrām – ļoti iespaidīgas, turklāt tūristu tur nav daudz un tie, kas nāk, nāk vakarā, jo pa dienu tur ir ellīgi karsts. Tik karsts, ka gribas kādam dārzniekam atņemt šļūteni un gāzt lielo ūdens strūklu sev virsū no galvas līdz kājām.
2.stāsts, Jānis R. „Viena no “axis of evil” valstīm”
Sākumā gribu pateikt, ka šādu virsrakstu esmu ielicis tādēļ, ka viens no mūsu pasaules līderiem šo valsti ir ierindojis tā saucamo “axis of evil” valstu sarakstā. Un tam, vai es piekrītu, ka Irāna ietilpst šajā valstu grupā, galīgi nav nekāda sakara ar nosaukumu mana ceļojuma aprakstam. Katrs pats var izdarīt secinājumus, kāda tā Irānas valsts iekārta ir – laba vai slikta, bet neba man, kurš tur pabijis ceļotāja statusā tikai divas nedēļas, kādam kaut ko pierādīt par turienes esošo politisko režīmu.
Tātad šogad oktobrī divas nedēļas es ceļoju pa Irānu. Pārvietošanās veids: autobusi, dažreiz noīrētas mašīnas ar šoferi un vienu reizi arī iekšzemes lidojums. Maršruts bija šāds (doti angliskie nosaukumi, lai interesenti varētu atrast papildus informāciju): Tehran – Rey – Tehran – Ahvaz – Choqa Zanbil – Ahvaz – Bushehr – Shiraz – Persepolis – Naqsh-e Rostam – Naqsh-e Rajab – Pasargadae – Abarqu – Yazd – Esfahan – Abyaneh – Kashan – Tehran.
Pēc atbraukšanas nebiju domājis nekādu ceļojumu aprakstu rakstīt, to darīju arī tādēļ, ka visur apkārt sastapos ar aizspriedumiem par Irānu un ceļošanu pa šo valsti, kuri bija ļoti tālu no patiesības.
Viss turpmākais attiecās uz to reģionu (Teherāna, Centrālā Irāna, nedaudz Persijas līča reģions un DR-Irāna), kuru apmeklēju. Citi reģioni, it sevišķi Pakistānas un Afganistānas pierobeža esot drusku savādāka Irāna – daudz mazāk droša.
Tātad galvenais aplamais priekšstats bija par to, ka tur ceļot nav droši (vēl jo vairāk, ja ceļo bez tūrisma grupas un turklāt vienatnē!). Nu absolūti drošas vietas nav nekur, taču, ja salīdzina ar Dienvideiropu, piemēram, Spāniju, Portugāli vai Itāliju, tad Irānā ir mazāk noziedzības pret tūristiem. Pret rietumniekiem nav naidīgas attieksmes Irānā. Visa ceļojuma laikā nesastapu nevienu cilvēku, kurš man gribētu nodarīt ko ļaunu. Un arī neviens man nemēģināja kaut ko skaidrot un diskutēt par agresīvajām rietumu valstīm, kuras tūlīt bruks virsū Irānai. Arī ceļotājiem ir jāievēro diezgan stingrie islama likumi: nekāda alkohola (lai gan to var dabūt un uz tā lietošanu skatās caur pirkstiem), cūkgaļas, nepiedienīgas uzvedības, islama kritikas, aizliegto objektu (armijas daļu, kodolobjektu utt.) fotografēšanas. Parasti ir zīmes, kur nedrīkst fotografēt, bet es katrā ziņā nefotografētu arī policijas iecirkņus un arī bijušo ASV vēstniecības ēku Teherānā, kur ir ļoti interesanti sienu gleznojumi, bet kurā tagad atrodas kaut kāda islāma policijas vienība. Lai gan aizliegums nefotografēt nav, daudziem šis mēģinājums ir beidzies diezgan bēdīgi. Sievietēm nepatīkama lieta būs obligātā lakata nēsāšana. Īpaši neapdomīgi būtu arī līdzi paņemt Salmana Rušdi grāmatu „The Satanic Verses”.
Arī pret kristiešiem irāņiem nav iebildumu. Tie divi cilvēki, kuri paprasīja manu reliģisko piederību, pret kristietību izturējās ar cieņu. Tiesa, ja esat ateisti, tad gan šo faktu varbūt labāk nestāstīt. To viņiem ir grūti saprast, un attieksme pret jums var būt arī diezgan slikta. Vispār, neskatoties uz dažādo irāņu attieksmi pret pastāvošo iekārtu, palika iespaids, ka viņi ir ļoti dziļi ticīgi. Liela daļa ievēro Ramadāna neēšanas likumu, pat ja atrodas ceļā, lai gan ceļotāji no gavēšanas ir atbrīvoti.
Ja kādam liekas, ka visi tur ir teroristi un Irāna ir Bin Ladena lielā sabiedrotā, tad viņš ļoti maldās. Irānai ar Al-Kāidu ir seni rēķini. 1998. gadā Taleban karavīri Afganistānas pilsētā Mazari Šarifā nogalināja 10 Irānas konsulāta darbiniekus un vienu irāņu žurnālistu. Un vispār Irāna ir šiītu valsts, kas Al-Kāidas izpratnē nav tie “pareizākie musulmaņi”.
Vispār irāņi (lietoju kā nācijas apzīmējumu; lielākā daļa no Irānas iedzīvotājiem pēc tautības ir persieši, bet tur dzīvo arī azerbaidžāņi, kurdi, arābi un citas tautas) ir ļoti draudzīgi noskaņoti pret ceļotājiem. Uz ielas bieži sveicinās, grib parunāties bez jel kādas savtīgas intereses (piem., kaut ko pārdot). Par viņu attieksmi liecināja daži atgadījumi, ko piedzīvoju. Piemēram, braucot satiksmes autobusā, kāda pasažiere atpūtas pieturā, kur visi pirka kaut ko iekožamu, redzot, ka es neko neesmu nopircis, priekš manis nopirka cepumu paku – vienkārši tāpat aiz laipnības. Vai arī, kad gribēju maksāt par braucienu ar „shared taxi” (zemāk varat izlasīt, kas tas tāds), šoferis teica, ka viens no pasažieriem par mani jau ir samaksājis. Vai arī, pērkot picērijā picu, tās darbinieks mani pacienāja ar āboliem, ko pats ēda darba laikā -;) Šādi gadījumi nav nekas īpašs. Man gan tāda situācija ne reizi negadījās, bet pilnīgi normāli esot, ka kāds nejauši uz ielas satikts cilvēks ceļotāju uzaicina uz pusdienām pie sevis mājās.
Taču ir lietas, no kurām tomēr jāuzmanās. Pirmkārt, nevajag jokot ar likumu (neatļautās vietas tiešām nevajag fotografēt!!!). Otrkārt, ceļotāju populārākajās Irānas pilsētās esot tādi viltus policisti, kuri var pienākt pie jums uz ielas un paprasīt uzrādīt pasi, un kad uzrādīsiet pasi, tad vai nu viņi aizskries ar jūsu pasi vai arī prasīs lielu izpirkuma maksu. Taču gandrīz visās Irānas viesnīcās pases tiek uzglabātas pie „reception”, tā kā parasti tā nav problēma. Katram gadījumam ceļotājiem iesaka nēsāt līdzi pases kopiju, kuru var uzrādīt policistiem.
Varu arī pabrīdināt par zemestrīcēm, kas ik pa laikam notiek Irānā. 2003. gadā notika īpaši postoša zemestrīce, kas sagrāva pilsētu Bamu (vienu no galvenajiem tūrisma objektiem Irānā – ļoti labi saglabājušos Bamas viduslaiku citadeli, no kuras tagad palikušas drupas). Toreiz bojā gāja vairāk kā 26000 cilvēku, arī daži rietumu ceļotāji. Taču, ja uzturaties Irānā tikai dažas nedēļas, tad ārkārtīgi maza ir iespēja trāpīties, kā rakstīts Lonely Planet, nepareizā vietā un nepareizā laikā.
Varu pieminēt arī lidmašīnas katastrofas, kas ik pa laikam notiek Irānā. Šeit problēma esot amerikāņu noteiktās ekonomiskās sankcijas, kas liedz Irānai iepirkt modernus lidaparātus, tādēļ vietējo aviokompāniju lidmašīnas ir diezgan vecas. Ja vēl Boeing ir tīri ok, tad vecās krievu Tupolev lidmašīnas skaitoties nedrošas.
OK, beigšu visu te baidīt, jo lielum lielais vairums ceļotāju Irānā nesastopas ne ar vienu no iepriekš minētajām briesmām, ja vien neizaicina likteni. It sevišķi zemestrīce vai lidmašīnas katastrofa ir tikai teorētiski iespējama, ja ceļo tikai dažas nedēļas pa šo valsti. Taču katram nāksies tikt galā ar citu problēmu: šausmīgo satiksmi, kas tiešām ir milzīga problēma. Gan Teherānā, gan citās lielajās un vidēji lielajās pilsētās ir tikai daži luksofori, kas darbojās. Un tā kā mašīnu Irānā ir daudz (jo litrs benzīna tur maksā tikai 5 santīmus – pavisam nopietni!), un lielpilsētās ielas ir daudzās joslās, tad nepieradušajam eiropietim tiešām ir burtiski jāiemācās pāriet iela. Vislabāk treniņam izmantot kāda vietējā (un tātad pieredzējuša) ielas šķērsotāja aizsegu.
Tagad drusku par transportu. Kā jau minēju degviela Irānā ir smieklīgi lēta. Tādēļ vietējā starppilsētu autobusu satiksme arī ir ļoti lēta. 5-7 stundu tālsatiksmes autobusu pārbraucieni starp pilsētām atkarība no autobusu klases var maksāt no summas zem lata līdz dažiem latiem – ne vairāk. Autobusu klases vieglākas skaidrības labad tiek sauktas kā Volvo (labākā klase – jauni autobusi ar gaisa kondicionieri, video vai dvd) un Mercedes (sliktākā klase – veci autobusi ar vismaz dažreiz neesošu gaisa kondicionieri). Ar biļešu pirkšanu nav problēmu: jātiek tikai līdz autoostai (parasti atrodas pilsētas nomalē) un jau pie ieejas autoostā kāds no dažādu pārvadātāju firmu pārstāvjiem jūs uzrunās, uzzinās, uz kurieni vēlaties nokļūt un aizvedīs līdz savas vai citas firmas kasei, kuri nodrošina reisu uz vajadzīgo pilsētu. Uz ceļiem bieži ir policijas vai armijas kontrolposteņi un ik pa laikam viņi pārmeklē autobusu pasažieru mantas, tādēļ nav vēlams neko vērtīgu likt autobusa bagāžā, jo šis tas pēc tādas pārmeklēšanas var pazust. Ja vēlaties apskatīt vairākas vietas starp divām attālākām pilsētām un gribat tam iztērēt vienu nevis 2-3 dienas, tad varat noīrēt mašīnu ar šoferi. Summa par tādu pārbraucienu būs atkarīga no jūsu kaulēšanās spējām (salīdzinot ar arābu valstīm un Turciju, Irānā nevarot tik viegli “nosist” cenu), bet tā ir aptuveni tāda pati kā vilciena vai autobusa biļetes cena Rietumeiropā. Taču, ja jūs ceļojat trijatā vai četratā, tad tas sanāks pat lēti. Tādu mašīnu var sarunāt jebkurā vietējā tūrisma firmā, bet var mēģināt arī runāt uz ielas. Par otro variantu nezinu, bet pirmais variants noteikti ir absolūti drošs. Starp citu, privātā auto un šofera īre dažreiz var būt vienīgais veids (ja neskaita stopēšanu), kā nokļūt kādā interesantā objektā, kas atrodas krietni ārpus apdzīvotām vietām, piemēram, Choqa Zanbil zikurātā.
Daudzi cilvēki izmanto vietējo aviokompāniju iekšējos lidojumus, kas ir ļoti lēti. Lielākā aviokompānija ir Iran Air ar mājas lapu www.iranair.com, kur var atrast arī vietējo lidojumu cenas. Parasti biļetes var dabūt dažas dienas pirms lidojuma un pat tad tās ir šausmīgi lētas: aptuveni 30 dolāri par lidojumu vienā virzienā no vienas Irānas malas uz otru. Kā jau iepriekš minēju, tad drošības dēļ labāk izvēlēties Boeing vai kādu citu rietumos ražoti lidmašīnu nevis krievu Tupolev – to apstiprina Irānā notikušo aviokatastrofu statistika.
Pilsētās ērtākais pārvietošanās veids, manuprāt, ir shared taxi – kaut kas līdzīgs mūsu mikriņiem, tikai vieglā automašīna. Taču izmantošanas veids ir drusku sarežģītāks kā šeit. Ja vēlaties nokļūt no vienas pilsētas vietas uz citu, tad stāviet ielas malā un gaidiet, kad brauks garām shared taxi (parasti gan tiem nav nekādu atšķirības zīmju no privātajām mašīnām) un kad garām barucošais shared taxi samazina ātrumu, tad pa atvērto logu vajag nokliegties, kurā vietā vēlaties nokļūt, un ja shared taxi dodas uz turieni, tad viņš piebremzēs un jums jālec iekšā. 
Brauciens tādā shared taxi maksā lēti. Teherānā tas ir līdz 6000 riāliem (par ļoti garu pārbraucienu) jeb 40 santīmu, bet nedaudz mazākās pilsētās – līdz 2000 riāliem jeb 15 santīmiem. Privātie takši maksā aptuveni 5-10 reizes vairāk. Teherānā ir arī metro. Lai gan tiku brīdināts par saspiestību un kabatas zagļiem, tad tomēr likās, ka man paveicās un neko tādu nepiedzīvoju. Īsti neatceros, kāda bija biļetes cena, bet, ja nemaldos, tā bija 1000 riāli vai mazāk. Metro ir diezgan jauns ar vairāk vai mazāk moderniem vagoniem. Visi pieturas nosaukumi ir uzrakstīti arī angļu valodā. Var izmantot arī pilsētu autobusus, bet uzreiz nav pārāk viegli saprast, kāds ir to maršruts un ar shared taxi par lētu naudu var nokļūt gandrīz visur. Taču vismaz vienu reizi der izmantot arī pilsētas satiksmes autobusus – lai zinātu, kā tas ir.
Interesanti ir arī tas, ka saskaņā ar Irānas islama likumiem ir ierobežota saskarsme starp pretēja dzimuma pasažieriem sabiedriskajā transportā. Starppilsētu autobusos blakus nepārdod biļetes sievietei un vīrietim, ja vien tie nav radinieki. Tāpat ir arī lidmašīnās. Pilsētas satiksmes autobusos priekšā ir vīriešu vietas, bet aizmugurē – sieviešu. Pat vīrs ar sievu nevar sēdēt blakus. Savukārt Teherānas metro pirmie divi vagoni ir atvēlēti tikai sievietēm, bet pārējos var braukt gan sievietes, gan vīrieši.
Tagad par vīzām. Tas ir diezgan sāpīgs process, jo daudziem vīzas tiek atteiktas. Ir informācija, ka varot dabūt Irānas vīzu vēstniecībā vai konsulātā Turcijā. Taču man vajadzēja zināt pirms izbraukšanas, ka vīzu dabūšu, un arī biju pārliecināts, ka nespētu tā vienkārši izbraukt cauri Turcijai, nepavadot tur pāris nedēļas, kam man šoreiz galīgi nebija laika. Tādēļ izvēlējos taisīt vīzu Irānas vēstniecībā Stokholmā. Informāciju par visu vajadzīgo var iegūt www.iran.se, taču ja plānojat lidot ar lidmašīnu, iesaku jau uzreiz aizsūtīt arī biļešu vai rezervācijas kopiju (lai gan nekas tāds nav prasīts), jo pēc tam, kad biju nosūtījis visus dokumentus, man paprasīja papildus vēl biļešu rezervācijas kopiju. Es neizmantoju nevienas Irānas tūrisma firmas starpniecību, kas palīdz sagādāt vīzu, lai gan šādu veidu iesaka ceļveži un daudzi ceļotāji. Īpaši svarīgi ir ņemt vērā, ka Irāna neatzīst Izraēlu, tādēļ, ja jums pasē ir Izraēlas iebraukšanas zīmogs (vai vīza) vai pie apmeklētajām valstīm uzrādīsiet Izraēlu, iespēja dabūt Irānas vīzu ir ne vairāk, ne mazāk kā nulle. Un ASV pilsoņiem, iespēja iegūt vīzu ir tikai tad, ja viņi brauc ar kādu organizētu tūrisma grupu vai arī nolīgst privātu gidu uz visu ceļojuma laiku.
Daži saka, ka Irānu nevar pilnvērtīgi apceļot, nezinot persiešu valodu. Nu zināma taisnība jau tur ir, ka kultūru bez valodas zināšanām iepazīt ir grūti, bet šaubos, ka tas uz Irānu attiecās vairāk kā uz Ķīnu vai Maroku. Taču cilvēks, kas regulāri ceļo nevar katru gadu iemācīties pa vienai svešvalodai. Angļu valodu zina tikai lielākajos tūrisma centros (ja tos par tādiem vispār var nosaukt). Bet tur, kur ceļotāji iegriežas reti, tikai viesnīcā un autoostā kāds zinās angļu valodu, tomēr var iztikt ar pārdesmit vārdiem persiešu valodā, ko katrs var apgūt pirms izbraukšanas. Pārējos gadījumos var izlīdzēties ar sarunvalodas vārdnīcu. Es izmantoju Lonely Planet izdoto Farsi (Persian) Phrasebook, un man ar to arī pietika. Pirms izbraukšanas var iemācīties arī arābu alfabētu. Lai gan tas īpaši nepalīdz, tomēr nejūties kā pēdējais muļķis, kam vietējā valodā uzrakstītā informācija ir tikai kaut kādi ķeburi. Vismaz varēsi pārliecināties, ka esi iekāpis pareizajā autobusā, jo spēsi izlasīt, uz kurieni autobuss dodas. Taču patiesībā šoferis vispārējās irāņu laipnības dēļ noteikti neļaus sajaukt autobusus. Starp citu, arābu alfabēts ir diezgan vienkāršs, un pāris stundās līdz pāris dienās gandrīz jebkurš to var apgūt. Jā, starp citu, vismaz Teherānā un lielajās pilsētās ielu nosaukumi ir arī angliski.
Par naudu. 10000 riālu ir 1 eiro vērtībā. Un tā kā lielākā naudas zīme ir 20000 riālu, tad iesaku vai nu doties ceļā biksēs ar lielām kabatām vai arī rēķināties, ka naudu nāksies nēsāt līdzi somā. Lielākā kļūda, ko ceļotājs Irānā var izdarīt, ir paļauties uz savām ārpus Irānas izdotajām bankas kartēm – Irānā bankomāti ir domāti tikai Irānā izdotajām bankas kartēm. Tā kā ņemiet līdzi skaidru naudu nevis savas kredītkartes! Bet tas nozīmē arī to, ka rezervēt numurus viesnīcās ir ļoti vienkārši – tikai jāpiezvana uz viesnīcu un viss – nekāda kredītkartes informācija nav jāsniedz.
Par ceļvežiem. Tā kā pagaidām nav izdots Rough Guides par Irānu, tad vienīgais ceļvedis neatkarīgam ceļotājam par Irānu ir Lonely Planet. Pēdējais ir izdots pirms diviem gadiem, tādēļ drīz varētu sagaidīt jaunu izdevumu. Attieksme pret Irānu tajā nav saldi jūsmīga un nav arī neobjektīvi kritiska, viss daudz maz atbilst patiesībai. Patīkamais jaunums Irānas apceļotājiem būs tas, ka kopš pēdējā Lonely Planet iznākšanas Irānas tūrisma objektos ārzemniekiem biļešu cenas ir samazinātas 5-10 reizes. Ja agrāk visur tās bija vairāki dolāri, tad tagad visur bija jāmaksā stipri zem viena dolāra.
Starp citu, persieši ir āriešu rases pārstāvji un lai gan viņiem ir ļoti tumši mati, daudziem persiešiem nav nemaz tik tumša seja (kā arābiem, piemēram) – katrā ziņā man būtu grūti atšķirt persiešus no itāļiem vai grieķiem. Irāņu sievietes ģērbjas dažādi: konservatīvākās ģērbjas čadrā (angliski chador) – melnā paltrakā, kas atsegtu atstāj tikai seju, bet brīvākās sievietes – ģērbjas rietumnieciskās (protams, ne ķermeni atklājošās) drēbēs ar obligāto lakatu, taču daudzas atstāj daļu frizūras neapsegtu. Vīrieši ģērbjas parastās rietumnieciskās drēbēs, bet T-kreklus valkā vienīgi jaunieši un tikai rietumnieciskajās pilsētās. Laukos un Jazdā (visvairāk uz austrumiem esošā pilsēta, ko apmeklēju) redzēju diezgan daudz tradicionālā apģērbā tērpušos vīriešus.
Tas arī aptuveni viss, ar ko vēlējos padalīties. Ceru, ka kāda daļa no šīs informācijas noderēs Irānas apceļotājiem un kādu skeptiķi pārliecinās, ka tā nav ļaunuma karaļvalsts, no kuras jāturas pa gabalu.
3.stāsts, Jānis E. ”Ceļojuma piezīmes”
1. Diena – ierašanās (kaut kad maija beigās)
Mūs apkāsa visās iespējamās jomās. Par Taksi pārmaksājam par viesnīcu arī pārmaksājam, par taksi vēlreiz pārmaksājam.
2. Diena – apgūstam Teherānu
Pilsēta liela – 14 miljoni iedzīvotāju, garākā iela 40 km. Viena no piesārņotākajām pilsētām pasaulē. Dienvidu daļā, kur mēs paliekam ir baigā miskaste, ziemeļu daļā varētu pat dzīvot. Cilvēki ļoti laipni.
3. Diena – Kāpjam kalnos
Kāpjam, kāpjam, iekāpjam negaisa mākonī. Izjūtas neatkārtojamas, zibeņi spārdās, kādus 300 m attālumā, pirms katra spēriena saceļas gaisā mati. Esam aukstasinīgā panikā, un aukstasinīgi desojam lejā no kalna. Kaut kā negribas kalpot par zibensnovedēju…
4.Diena – Sirojumi pa Teherānu
Rīts – Lonleyplanet grāmatas vāki atdalās no grāmatas. Laikam „made in china”.
Pēcpusdiena – Dodamies uz Teherānas Universitāti lai satiktos ar vietējiem intelektuāļiem un sāktu kūdīt viņus uz revolūciju un islamistiskā režīma gāšanu. Mūsu idejas saņem atbalstu. Ahmadidžejans visiem ir piegriezies. Vispār nabaga studentus universitāte uzrauga pārdesmit policisti un lai tiktu iekšā Campusā mums vajadzēja saņemt speciālu atļauju, kuru gan nebija nemaz tik grūti dabūt, jo profesori tās dala pa labi, pa kreisi. Tuvāk iepazināmies ar Juridisko zinātņu departamentu, kurā mācās kādi 100 studenti. Kāpēc tik maz? Tāpēc ka Mullas labāk pārzina likumu (korānu) un var izlemt ko pērt ko ne.
Vakars – dodamies uz Armēņu rajonu meklēt alu. Armēņu restorānā sākam vaicāt vai viņiem, kā kārtīgiem kristiešiem nav kāds malks labi noturētas vīnogu sulas saglabājies, bet nekā, no vīnogu sulas nav ne miņas. Izdomājam nākamajā rīta pamest Teherānu, pilsētas smogs ir piegriezies. Gribam to darīt AGRI NO RĪTA.
5. diena – Pametam Teherānu
Rīts – guļam.
Pēcpusdiena – viena no mašīnas riepām izdomā aiziet pensijā. Riepa tiek nomainīta Irānas svētākajā pilsētā Qom(ā) un saņem svētību turpmākā ceļa turpināšanai.
Vakars – ierodamies pilsētā, kas ir saukta par Kašanu un dodamies ik vakara ūdens pīpes meklējumos. Pīpe izpīpēta, jādodas mājās. Taksists prasa 20000 Irānas reālu par 7 km braucienu, kas ir nesaprātīgi daudz. Izmantojam veco labo taktiku – nosēžamies ceļa malā un gaidām, kad kāds mūs savāks. Pēc 5 minūtēm sēžam viena irāņa mašīnā un braucam uz viesnīcu.
6.diena
Vakars – Pēc vakara izbraukuma ar vietējiem atgriežamies viesnīcā un skatāmies, ka mūsu džips ar jaunajām riepām ir pazudis. Pēc 5 minūtēm panikas izrādās, ka 4. ceļa biedrs ir ieradies no Teherānas, savācis mašīnu un devies romantiskā izbraucienā ar vienu persieti (Siev. Dz.).
7. Diena – Ļaunu vēstošā ilūzija.
4. ceļa biedrs no rīta saceļ paniku un saka, ka jābrauc uz Širaz, tur būšot alus un „pārtijs”. Nu neko darīt izmetam tūristiskus lokus pa Esfahanu un sēžamies atkal mašīnā. Visur kur apstājamies sludinām revolūciju un drīzu 12. imama ierašanos. Kāda no pārbrauciena pieturām Marchins (ceļa biedrs (polis pēc tautības)) ierausās vienā no smagajiem. Šoferis viņam iespiež plaukstā kādu brūnu pikuci, kurš smaržo pēc zaļām magonēm. Tātad opijs no Afganistānas. Šodien dabūju jaunu iesauku – Tagad mani sauc par gūgli (google), jo parasti atrodu atbildes uz visiem jautājumiem. Vakarā ierodamies Širazā, Marchins ir vīlies. Alus nav, bet vietējie sola, ka būs rītdien.
8. Diena
No rīta dodamies pie bārddziņa. Speciāli 2 dienas neesmu skuvies. Pie bārddziņa rinda, bet mūs apkalpo bez rindas. Pastaigājamies pa tirgu un klaušinām pēc alus. Divi afgāņi saka, ka viņiem alus esot un lai mēs nākam uz viņu „offisu”. Nu ejam arī. Alus vietā mūs uzcienā ar Kolu. Ārprāts.
Pienāk vakars un poļu sapnis piepildās. No kaut kādiem pagrīdes krājumiem ir izdabūtas 25 bundžas alus par 3 EUR gabalā (ārprāts 1 bundža alus = ar 1 nakts viesnīcā). Mūsu „underground pārtijam” tiek noorganizēts angārs, kur parasti notiek kāzas. Iebarikādējamies angārā, lai neviens netiek klāt. Pēc 2 bundžām alus viens no vietējiem sāk „breikot”. Šim pašam puisim vakars beidzās ne visai veiksmīgi, jo vakara noslēgumā viņš izvēlas no braucošas Pegouet 405 loga. Kritienu neredzējām, bet redzējām, ka puisis skrien pakaļ mašīnai. Pēc tam polis Marchins komentēja: ”I sit in the car, I sē Ali on front seat, I turn away, I turn back and Ali is not on the front seat. I do not know what happened.”
Ali paveicās, tika cauri tikai ar nobrāzumiem un sliktu dūšu.
9. Diena
Dodamies ceļā. Esam nolēmusi nakšņot kalnos, tā kā sagādājam visu nepieciešamo, lai varētu pilnvērtīgi gulēt kalnos – ūdens pīpi, tējkannu un vairāk nekā vajag pārtikas. Pēc tam dodamies uz Persepoli.
Tad kad sāk krēslot ierodamies kalnos un steigā cenšamies iekārtot nometni. Uznāk tumsa un pamanām, ka nometnes vieta ir pilna ar skudrām, no kurām nebija ne miņas, kad vēl bija gaišs. Izvēlētā telts vieta ir 4 m no skudru pūžņa. Sieviešu vidū sākas maza panika. Marchinam skudras ir pamanījušās ielīst biksēs (augstu biksēs), par ko viņš ir stāvā sajūsmā. Pāris reizes sajūsmu viņš izrāda lēkājot un skaļi klaigājot (poliski, laikam labi, ka neko nesapratu). Lai skudras mūs neapēstu sākam barot skudras. Visus ēdiena pārpalikumus liekam pie skudru pūžņa. No rīta no ziedotā ēdiena nekas nav palicis pāri, bet mēs dzīvi. Vakars tiek pavadīts ļoti skaisti, pīpējot ūdens pīpi un skatoties zvaigznēs.
10. diena
No rīta cauri mūsu nometnei iziet aitu bars. Aitas dodas kalnos, tātad pērkona negaisa nebūs. No 3. dienas pieredzes mēs iemācījāmies, ja aitu gani steidzas lejā no kalna, tad kalnā augšā nav ko darīt – būs pērkons un zibeņi.
Novācam nometni un dodamies ceļā uz Persijas līci. Pa ceļam ir sāls ezers, pa kuru sākam vizināties. Mašīnas vienā mirklī iegrimst dūņās. Kaut kā izdodas izstumt. Savādāk būtu švaki.
Man un pirmajam polim (Adrianam) ienāk prātā doma, ka vajag doties pa taisnāko ceļu – caur tuksnesi. Nobraucam nost no ceļiem un dodamies dienvidu virzienā sekojot GPS. Pirmais mēģinājums ir neveiksmīgs – atduramies kalnu grēdā, kurai nevar tikt pāri. Kartē ir iezīmēts ceļš, bet dabā ceļa nav. Vietējie par ceļa eksistenci nekad neko nav dzirdējusi. Gribam turpināt ceļojumu caur tuksnesi, uz ko mums vietējie saka, lai to nedarot, jo uz nomaļajiem ceļiem mēdzot ceļotājus aplaupīt. Mani un Adrianu tas īpaši neuztrauc, bet no mašīnas aizmugures Gintare sāk protestēt – ar šādu tekstu: „They will rob and kill you, but they will rob, rape and then kill us” (Gintari un Pardis). „They” – tie ir tie iedomātie lielceļa laupītāji. Tā kā esam demokrātiskā valstī tad balsojam 3:2 un dodamies atpakaļ uz lielo ceļu. Pa ceļam satiekam policiju, kuri ir mazliet izbrīnīti par mūsu maršrutu (esam kādus 100 km nost no maģistrālajiem ceļiem) un saka, ka viņi pabrīdinās nākamos posteņus, ka mēs braucam, jo vietējiem šeit esot tieksmes ceļotājus aptīrīt (atrodamies Irānas dienvidaustrumu provincē, kur liela daļa ir arābu, un kuru uz faktisko kontroli pretendē arī narkotiku kontrabandisti no Afganistānas, visās pārējās provincēs ir drošāk, nekā Rīgā). Nākamajā postenī policija mūs sagaida militāri sveicinot, un novēl laimīgu ceļu.
Lai paēstu vakariņas, iebraucam vienā pilsētā. Pie mums piestāj policija un ziņkārības dzīti jautā kā var palīdzēt. Mēs sakām, ka gribam kebabu. Policija ar bākugunīm mūs eskortē līdz vietējam restorānam sarunā mums speciālas cenas un dodas projām. Vispār policisti nevienu reizi neizrādīja par mums nekādu profesionālu interesi. Dokumenti nevienu neinteresēja. Un vispār policisti visur mūs sagaidīja kā goda viesus – vai nu militāri sveicinot, vai vienkārši mājot ar roku.
Tuvojamies Persijas līcim un temperatūra sāk strauji augt. 11 vakarā un ārā + 35, bez tam tumsā mums izbeidzas dīzelis. Aizripināmies līdz smago stāvvietai un sākam modināt augšā šoferus. 3 min laika tiek sagādāti 20 l bezmaksas dīzeļa un mēs turpinām ceļu.
11. Diena
Visu rītu noguļam (mūsu viesnīcā ieradāmies kādos 4 naktī un viesnīcā ir kondicionieris, ārā +45). Pēcpusdienā dodamies uz Qeshm salu. Ierodamies pie prāmja, pēdējais prāmis ir aizgājis. Tuvējā ciemā ēdam kebabu un uzliekam plauktu par to kur mēs paliksim. Iespējas ir samērā ierobežotas. Tuvākais hostelis 100 km attālumā. Kamēr ēdam labāko falafelu, kādu līdz šim esam Irānā dabūjuši, pie kafejnīcas piestāj pilsētas mērs. Pēc 5 minūtēm esam sev noorganizējuši sev palikšanu vietējā skolā. Ciems neskaitās īpaši drošs, tāpēc mērs sazvana vietējo policiju, kura mums pirms tam ieteica tajā pilsētā nepalikt un sarunā, ka viņi nakts laikā atradīsies skolas tuvumā. Vietējais skolas uzraugs mums uztaisa ūdens pīpi.
Lai īsinātu laiku lasām korānu. Universāla grāmata. Īpaši aizraujamies ar sieviešu tiesībām un īpašām pamācībām mīlestībā, ka piemēram, korāna angļu versija ir rakstīts sādi: „If your wife do not want to share bed with you, beat her lightly, if useful.” Vēl grāmatā rakstīts, ka nedrīkst sievietei tuvoties alkohola reibumā u.t.t. Secinājums – Muhameds ir bijis apsēsts ar seksu. Vēl šur tur grāmatā ar ļaunu pieskaņu ir pieminēti ebreji. Mums liekas, ka tas ir pašreizējo mullu iestarpinājums. Pēc 1 h jautrības saņemam aizrādījumu no mūsu Persietes, ka par GRĀMATU smieties nedrīkst, mūs nomētāšot ar akmeņiem. Aizrādījums ir sarkasma pilns. Nožēlojami, ka pirms viduslaiku likumus cenšas piemērot mūsdienās. Irāņi ar revolūciju ir iegrābušies. Gribēja gāzt šahu, lai veicinātu līdztiesību. Bet rezultātā dabūja islāmistu valdību, ar kuru liela daļa progresīvo irāņu ir nemierā.
Vakara beigās nonākam pie secinājuma, ka Korānu vajag pārrakstīt un ka mēs varētu uzņemties 12. imama lomu un to izdarīt. Sekotājus mēs noteikti atrastu.
12. Diena
Ka vienmēr diena sākas ar pārsteigumiem. Mūsu transporta līdzeklim izlādējies akumulators. Uz ielas noķeram vietējos entuziastus, kuri mūs nadzīgi ievelk un turpinām ceļu. Vēlreiz mēģinām „šturmēt” Qeshm salu, bet atkal neveiksmīgi. Marchins ir pazaudējis pāris dokumentus un mašīnas pārcelšana uz salu mums ir liegta. Lai nokļūtu salā – izdarām kļūdu – mēs iekāpjam vienā smagajā, kura vienīgais atsvaidzināšanās avots ir pudele ūdens, kura drīz vien sāk vārīties, un dokumentu mape, kura tagad ir kļuvusi par vēdekli. Vispār trūkst tikai tējas maisiņu, kuri karsto ūdeni varētu padarīt baudāmu.
Pēcpusdienā iemēģinām Persijas līča pludmales, kurās Gintare nelegāli peldas peldkostīmā. Kāda izvirtība pēc Korāna standartiem. Bet pašām pludmalēm nav ne vainas, smilšainas un apkārt skraida izbiedēti krabji. Ja vien viņi zinātu, ka mums no viņiem ir bail, tad noteikti, viņi uzvestos savādāk un klabinātu savas knaibles.
Pēc pāris stundām, kas pavadītas +50 karstumā, Adriana brilles sāk pamazām kust un atstāj melnus plankumus uz deguna. Brilles ir „made in China” un iegādātas Ankaras tirgū par 1 USD. Otra poļa brilles, kuras ir „made in Thailand”, maksāja 2 USD un izskata ziņā ir precīzi tādas pašas, bet nekūst.
Vakarā jūtos diskriminēts, un nolādu Korānu. Visas vietējās skaistules uzsāk sarunas ar Gintari (Latviski Dzintari). Islāma tradīcijas neļauj komunicēties ar pretējā dzimuma svešiniekiem. Gintarei tiek izrādītas vietējās meiteņu kojas. Es palieku sēžot vietējā skvēriņā un lasot Lonely planet. Sometimes planet can be very lonely.
13. Diena
Hmm no rīta atkal atsaka akumulators. Mašīnu piesakās iestumt 15 alibabas, kuri pēc neveiksmīga mēģinājuma gandrīz vai sakaujas savā starpā. Vēlāk pilsētā novērojam citu agresivitātes izpausmi. Viens aizkaitināts arābu taksists ar lauznim līdzīgu priekšmetu deso pakaļ citam taksistam. Kā tas viss beidzās neredzējām, bet skaidrs – karstums dara savu.
No dienas # 13. daudz neatceros – man sava deva karstuma arī ir tikusi.
Abi poļi, kas brauc no Londonas uz Deli, ir sagājuši ragos. Adrians atstāj mašīnu Marchinam un kopā ar mums autobusā dodas uz 500 km attālo Kermanu. Autobuss ir ok – ar gaisa kondicionieri, savādāk mēs neizdzīvotu. Kermanā ierodamies ap 3 naktī. Pārmaiņas pēc ārā ir patīkams dzestrums (+23), jo pilsēta ir 1700m virs jūras līmeņa. Lai mums izpalīdzētu apstājās kāds izgrapējis paykans, kurā jau sēž 4 būdīgi muhamedi. Islāma tradīcijas liek palīdzēt, tā kā 2 aizmugurē sēdošie muhamedi piebeidrojas diviem prieksā sēdošiem muhamediem, sakrāmē mūsu somas bagāžniekā, kuru tā arī nevar aiztaisīt un ved mūs uz viesnīcu. Viesnīcā tāda jauka, ārpusē skraida tarakāni peles lielumā, un izrādās, ka visas istabas aizņemtas. Bet viesnīcnieks ceļiniekus neatraida un izgulda mūs lūgšanu telpā uz grīdas. Lūgšanas telpa ir ļoti jaukā – ar mīkstiem persiešu paklājiem. Nakts mieru ik palaikam iztraucē kāds dievlūdzējs, kurš pāris brīvajos kvadrātmetros klanās un kaut ko murmina.
14. diena
No rīta pastaigājamies pa tirgu un satiekam kādu persiešu pāri, kurš mūs ielūdz uz vakariņām.
Ierodamies pie vietējiem mājas, kurām nav ne vainas. Dzīvokli varētu salīdzināt ar kādu labi uzturētu, remontētu mājokli „hrušovkās” ar palielu terasi uz kuras ir noslēpta satelīta antena.
Pirmais iespaids. Ieejam istabā un smaidīgais namatēvs sāk pogāt vaļā bikšu priekšu. Bet kad pārsteiguma vilnis pārvarēts, izrādās, ka apakšā ir treniņ bikses. Lai ciemiņu justos ērtāk, mums namamāte atnes glīti salocītas treniņbikses un piedāvā tās pārvilkt. No kā mēs laipni atsakāmies.
Sākām risināt sarunas, kuras ik pa laikam ievirzās seksuālos jautājumos, par kuriem mūsu irāņu draugiem ir liela interese. Piemēram, Ali mums stāstīja, ka internetā esot redzējis bildi, kurā redzams, ka baseinā kopā peldas kaili vīrieši un sievietes, un jautā vai tā tas Eiropā ir pieņemts uz ko mēs sakām, ka protams, viss ir atļauts.
15. Diena
No rīta lidojam uz Teherānu. Mūs iesēdina 35 gadus vecā Boeing 727, kuru drīz varēs likt muzejā. Lai lidojumu padarītu vēl omulīgāku, tad mūsu irāņu draudzene pastāsta, ka pagājušajā gadā Irāna nogāzās 3 pasažieru lidmašīnas. Par to Lonely Planet nekas nebija rakstīts.
Vakarā Teherānā izmēģinām motociklu taksi. Izjūtas ir jautras. Manevri starp mašīnām, krustojumu šķērsošana pie sarkanās gaismas, braukšana pa pretējo joslu, kura nebūt nav tukša. Izjūtas bija vēl jautrākas, kad Gintarei, kura turēja savas pēdas uz izpūtēja, sāka kust kurpju zoles. Neko darīt tālāk es braucu cenšoties noturēt savas kājas gaisā, neieslidinot pirkstus starp spieķiem. Pēc 10 minūtēm, kāds arābs, kas izskatījās pēc Jēzus Kristus (vai musulmaņu pravieša Ali) mums parāda, ka motocikls ir aprīkots ar trešo peku pāri. Tālāk brauciens ir daudz baudāmāks.
Pa nakti istabā ir ielavījušies moskītu bari, kuri mūs uzņem ar sajūsma pilnu sīkšanu. Mūsu sajūsma izpaužas ar negulētu nakti. No rīta aplūkojam istabas sienas, un redzam, ka iepriekšējos istabas iemītniekus ir piemeklējis līdzīgs liktenis, jo sienas rotā atriebes pierādījumi – nogalinātu odu paliekas. Mēs arī gribam uzsākt līdzīgu atriebes kampaņu, bet odi ir gudri. Visi ir noslēpušies.
16. Diena – pēdēja diena Teherānā.
Kāpjam kalnos, apskatām pilsētu un naktī dodamies uz lidostu. Par taksi samaksājam 4 reizes mazāk nekā ierodoties. Robežsargi mani negrib laist ārā no Irānas un sāk prasīt vīzas iebraukšanai Itālijā. Pēc 10. minūtēm izrādās, ka viņi ne tajā lapaspusē ir ieskatījušies.
4.stāsts, Andris L. „Rīga-Tebriza ar auto!”, fragments
………………..
Nobraukti 3441 km un esam Ankārā. Šeit ir paredzēta ilgāka palikšanās jo jānokārto Irānas vīza. Paļaujoties uz mums tik pierasto praksi, ka pilsētas karti var iegādāties DUS, īpaši nesatraucāmies par navigāciju un triecienā ieņēmām pilsētas sirdi. DUS, protams, kartes nopirkt nevarēja. Nākamā vieta kur cerējām tikt aplaimoti bija BURGER KING ēstuve. Šeit mums laipni piedāvāja burgerīšus un frī par ekvivalentu 2.50 LVL., bet vārds karte laikam viņu angļu valodā nozīmē ko rupju. Stāvvietā mani panāca kāds izpalīdzīgs turks, kurš mūs bija novērojis ēstuvē un piedāvāja savu palīdzību – kas izpaudās uz salvetes ar zīmuli zīmētu provizorisku karti un kura tika detalizēti paskaidrota lauzītā angļu valodā un žestiem. Iekļaujoties kopējā satiksmes plūsmā ar mūsu Ankāras karti plaukstā, tik liela arī viņa bija, mēs devāmies uz vēstniecību rajonu. Vēstniecības rajons ir klusa vieta ar parkiem un maz cilvēkiem uz ielas, un līdz ar to ar mazām iespējām iegūt kartes turpinājumu ar precīzu norādi uz Irānas vēstniecību. ASV vēstniecības drošības dienesta gaiši izgaismotā ēka, kā naktstauriņus, jau pa gabalu, pievilina Ankaras ielās noklīdušos angļu mēlē runājošos. Šeit arī tiku pie kopētas rajona kartes ar norādi uz Irānas vēstniecību.
Lai pieklājīgi ierastos vēstniecībā, rītu sākām agri, noparkojām mašīnu pie Hilton viesnīcas un devāmies uz parka strūklaku mazgāties. Sekoja vēstniecības apmeklējums ar ļoti laipniem darbiniekiem un solījumiem vīzu jau dabūt tanī pašā dienā. Tās dienas plānā tika iekļauts arī drēbju mazgāšana strūklakā, žāvēšana mauriņā, mošejas apmeklējums un kebabu ēšana. Vīzu, kā solīts dabūjām pēcpusdienā, un devāmies jaunā piedzīvojumā uz Irānu.
Kad nobraukti jau 4697 km, un līdz Irānai jau ar roku sasniedzams, patīkams pārsteigums vienmuļā ainavā ir Ararats. Sniegotā virsotne izceļas, kā liels brīnums starp dzeltenu zāli apaugušiem pauguriem. Lai mūsu dvēseles pirms iebraukšanas Irānā, kur valda stingri islāma likumi, būtu pilnīgi tīras, vienīgo vieglprātīgo žurnālu FHM, ar izaicinošām un kārdinošām meiteņu bildēm, atstājām benzīntankā. Braucot jau prom, ar smaidu noraudzījāmies divu puišeļu cīņā par Latviešu meiteņu foto.
Esam uz Irānas robežas, kur pirmais ko liek mums izdarīt ir šortus nomainīt pret pieklājīga garuma biksēm. Pases un dokumenti tiek ātri savākti un dota īsa pavēle – gaidiet. Pēc laiciņa pie mums pienāca jauns, kautrīgs vīrietis, apsveicinājās, pajautāja no kurienes esam un kādi mērķi ir mūsu vizītei. Uzzinājis, ka esam jau atdevuši dokumentus, skumji nogrozīja galvu un apklusa. Jaunais vīrietis, Amirs, Irānas valsts Tūrisma aģentūras darbinieks, kas rūpējās par iebraucējiem uz robežas, liekas arī vienīgais cilvēks, kuram uz robežas var uzticēties. Uz Irānas robežas iebraukšanas dokumentus kārto tikai privātfirmas, jeb kurš pirmais Tev no rokas izraus pasi, tas arī pārbaudīs cik bagāts Tu patiesībā esi. Vidēji tas ir ap 300$ no mašīnas – Mums bija 200$ pēc 5h ilgas diskusijas. Ir palikušies ap 20 dolāri, tukši vēderi un gandrīz tukša bāka.
Pierobežas pilsētiņā par 7$ paēdam vakariņas un par 0,5$ pielejam pilnu bāku ar degvielu. Turpat benzīntankā pēc Turku šoferu ieteikuma arī pārnakšņojam. Lai agri no rīta dotos uz Tebrizu kārtot Azerbaidžānas vīzas. Pēc sākotnējā plāna ir paredzēts Latvijā atgriezties ar lidmašīnu no Baku.
Kā parasti aizstājot pilsētas kartes ar platu smaidu, dodamies iepazīties ar vietējiem iedzīvotājiem un meklēt vēstniecību. Cilvēki ir laipni un atsaucīgi, bet ne visi saprot angļu valodu, bet tie, kas mūs nesaprata aizveda mūs uz Angļu valodas apmācību firmu. Kur pēc īsas sarunas, dabūjām gidu, kurš mūs pavadīja līdz pat vēstniecībai, un kā pateicību, ka pavadījām laiku kopā ar viņu, ielūdza mūs pie sevis uz vakariņām. Pie vēstniecības mēs šķīrāmies kā seni draugi, un norunājām satikties vakarā pie viņa skolā.
Azerbaidžānas vēstniecībā dokumentus vīzai pieņēma caur restotu logu ielas pusē. Īsā sarunā ar vēstniecības darbinieku, tika panākta vienošanās, ka par īpašu pateicību vīzas mēs varētu dabūt pēc divām dienām, bet tikai tad ja dokumentus iesniegsim tanī pašā dienā līdz 16.00. Kopā 80$ par abiem. Tādos brīžos liekas, ka liktenis ir vēlīgs, jo parasti vīzas uz post – komunisma valstīm, jāgaida nedēļas divas, ja vien Tev ļoti maks nespiež. Vēl tik paliek tāds sīkums kā atrast bankomātu un izņemt skaidras Irāņu naudiņas, ko vietējam valūtas māklerītim iemainīt dolāros.
Pirmais atrast banku. Banku atradām, iegājām un lepni sniedzu savu VISA karti, bankas kalpotājs to pavirināja rokā un smaidoši teica, ka šinī bankā palīdzēt nevarēs. Šāds pavērsiens bija neprognozēts un radīja satraukumu un arī laiks spieda. Ja kāds ir vērojis TV šovu – skrējiens pēc miljona – tas bija tāpat . Divu stundu laikā mēs apskraidījām četras bankas un trīs bankomātus. Bet pilsētas galvenajā bankā, mums paskaidroja, diemžēl dēļ saspīlējuma ar ASV, starptautiskās kredītkartes Irānā netiek apkalpotas. Mums ir 10$ irāņu naudiņās.
Neatmetuši cerības, nolemjam zvanīt un lūgt palīdzību, jau iepazītajam skolotājam. Sameklējam viņa vizītkarti, sameklējam taksofonu, bet nav kapeiciņu. Irāņiem liekas kādreiz inflācija nav bijusi sveša, mani 10$ ir pabieza papīru kaudzīte ar daudzām nullītēm, un kapeiciņa liekas šeit pavisam neiederīga. Tiek lūgta kārtējā palīdzība no malas, kas arī netiek atteikta – kapeiciņa ir rokā, un kā pateicību par to izstāstām savu
