Mēs atkal esam krustcelēs. Šoreiz – uz globāla mēroga pārmaiņu sliekšņa. Mēs vēl nezinām, uz kuru pusi procesi nosvērsies, taču jau tagad droši varam paļauties, ka nekas uz pasaules vairs neturpināsies tā, kā bija ierasts pēdējās desmitgadēs. Tas ir mokošas neziņas, taču arī neiedomājamu iespēju laiks! Izslēgts nav nekas, tāpēc prāti jāatver, sapņi vairs nav jāiegrožo. Veco stereotipu aprobežots reālisms vairs nav labs padomdevējs. Jo tieši līdzīgos juku laikos arī tādām nelielām zemēm kā Latvija paveras negaidītas iespējas. Kad bruka trīs Eiropas impērijas, Latvija pirmo reizi ieguva neatkarību; kad bruka PSRS un viss Austrumu bloks, Latvija neatkarību atjaunoja, lai arī šo izdevību līdz galam neizmantoja. Tagad brūk visa vecā pasaules kārtība! Mēs taču nenogulēsim arī šo iespēju? Mostamies!
Pārplīsis pasaules vēsturē lielākais spekulāciju burbulis! Spekulantu tirgus (biržas un fondus) noārda vēl neredzēts tornado. Spekulāciju orģijās radītās parādu saistības vairs nav atmaksājamas. Pat ja visi pasaules iedzīvotāji atteiktos no ēdiena, pajumtes un apģērba, un visus pasaules īpašumus un resursus pārdotu kaut kādiem hipotētiskiem marsiešiem, iegūtās summas nepietiktu, lai segtu kaut desmito daļu no spekulācijās radītajiem parādiem. Lai kā pasaules baņķieri stīvētos, šos parādus agrāk vai vēlāk nāksies norakstīt. Dzīvotspējīgi paliks tikai tie ekonomiskie resursi, kas rada reālas vērtības.
ASV, kuru aiz vecas inerces vēl dēvējam par pasaulē bagātāko valsti, patiesībā ir pasaulē lielākā parādniece. Komunisma sabrukums izsludināts pāragri, jo ASV lielākais kreditors ir komunistiskās partijas pārvaldītā Ķīna. Izrādās, ASV ir ražojusi tikai papīra un digitālos dolārus, un citus nesegtus vērtspapīrus, bet reālo produkciju ražojusi Ķīna un citas donorvalstis. Izplēn kārtējais patērētāju sabiedrības mīts, jo pasaule allaž atradusi līdzekļus un gara spēku, lai atbrīvotos no parazītiem.
ASV valdība dažās lielākajās bankās un apdrošināšanas aģentūrās, lai tās glābtu, jau iepumpējusi vairāk nekā 11 triljonus dolāru, taču tas neko nav līdzējis – kreditēšana Amerikā nav atsākusies. Bankas iesūknētos dolārus pietur un nogaida brīdi, kad visu pārējo ekonomiku varēs nopirkt par sviestmaizes cenu un ieviest totālu diktatūru. Tikmēr masveidā bankrotē ASV uzņēmumi, darbību pārtrauc milzīgās lielveikalu ķēdes, dažādie starpnieku un pakalpojumu kantori. Atbrīvotās telpas un biroji stāv tukši – nevienam tie vairs nav vajadzīgi. Ik dienas tūkstoši un tūkstoši zaudē darbu, amerikāņu ieķīlātās mājas pārņem kreditori, kredītkaršu parādi aug astronomiskā ātrumā. ASV pilsētās tiek izvietotas karaspēka daļas, lai apspiestu gaidāmos nemierus, arestētos gaida jau sagatavotās koncentrācijas nometnes, kuras ASV dēvē par FEMA Camps. Vairāk nekā miljons amerikāņu jau ierakstīti melnajos sarakstos – viņus var kuru katru brīdi arestēt bez apsūdzības uzrādīšanas. Viena no pazīmēm, lai nokļūtu melnajā sarakstā, ir atsaukšanās uz ASV Konstitūciju…
Neatkarīgie novērotāji jau sen to zināja, taču tagad pat tādi oficiāli atzītie ekonomisti kā Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Krugmans atzīst, ka krīze jau pārsniegusi 1929. gada Lielās depresijas apmērus un turpina padziļināties. Lai no tās izrāptos, ASV būs nepieciešami vismaz 10 gadi. Un arī tikai tādā gadījumā, ja valdība nekavējoties sāks īstus depresijas pārvarēšanas pasākumus. Jaunais ASV prezidents B. Obama, kuru izvirzīja ASV finanšu centrs Volstrītā, reālo ekonomiku atveseļot nesteidzas, bet turpina glābt spekulantus.
Kamēr ASV investori uz nebēdu laupīja Austrumeiropu un citus pasaules reģionus, tikmēr pašās ASV pagrima ne tikai ražošana (izņemot dažas militāri industriālā kompleksa kompānijas), bet arī valsts infrastruktūra. Bankrotējusi arī automobiļu rūpniecība, kas pēc II pasaules kara bija Amerikas lepnums. Dolāra turpmākais liktenis atkarīgs no Ķīnas, Japānas un naftas eksportētājvalstu labvēlības, kā arī no narkotiku industrijas un citu kriminālo industriju labvēlības, kuras līdz šim savu gigantisko peļņu atmazgāja caur Rietumu bankām, līdz ar to uzturot dolāra cirkulāciju. Dolārs turēsies tik ilgi, kamēr minētās valstis lielāko daļu savu ieņēmumu izmantos ASV Valsts kases obligāciju iepirkšanai. Cita seguma dolāram vienkārši nav.
Līdz šim dolāru cirkulācija balstījās uz vienošanos ar korumpētiem arābu valstu vadītājiem un militāras agresijas draudiem. Piemēram, lielākais Sadama Huseina grēks bija tas, ka viņš pavēlēja Irākas naftu tirgot par eiro, nevis par dolāriem. Arī Irāna savu naftu tirgo par eiro, tāpēc atkal jauna kara draudi.
Taču nu jau vairākas valstis sākušas atkratīties no dolāra jūga. Vairs tikai apmēram 60% starpvalstu darījumu pasaulē notiek dolāros. Dienvidaustrumu Āzijas valstis, lai atbrīvotos no dolāra, savu sadarbību sākušas balstīt uz ilgtermiņa bartera līgumiem. Daudzos pasaules reģionos notiek sagatavošanās darbi, lai tirdzniecības un starpvalstu sadarbības nodrošināšanai turpmāk ieviestu reģionālās norēķinu sistēmas, kurām dolāri nebūs nepieciešami.
Tiesa, arī ASV sākusi pretpasākumus. Kā nesen Davosas foruma laikā atzina bēdīgi slavenais multispekulants Džordžs Soross, patreizējais naftas cenas kritums ir radīts ar nolūku vājināt tās naftu eksportējošās valstis, kuras uzdrīkstējušās pretoties pastāvošajai globālajai kārtībai, proti, Venecuēlu, Irānu, Krieviju un dažas arābu valstis.
Bez tam ASV sākušas palielināt savu militāro klātbūtni Centrālajā Āzijā. Jau sākta arī Pakistānas bombardēšana, jūtami centieni savā starpā sanaidot Indiju, Pakistānu, Ķīnu, Irānu, Krieviju un citas valstis. To paredz t.s. Zbigņeva Bžezinska doktrīna – kas kontrolēs Āziju, tas kontrolēs visu pasauli. Turklāt tieši uz Āziju ir pārvietojies pasaules ekonomisko aktivitāšu centrs. Taču šoreiz, šķiet, Āzijas valstis to labi saprot, tāpēc veido savu stratēģisko aliansi, kuras pamatā ir Šanhajas vienošanās.
Tā vai citādi, taču diemžēl nav izslēgts, ka ASV savu hegemoniju pasaulē centīsies glābt, izraisot III pasaules karu, kurā tiks uz nebēdu lietoti kodolieroči.
Pa vecam dzīvot nespēs arī Rietumeiropa. Lielbritānijai ir tās pašas fatālās vainas, kas ASV. Pārējās Rietumeiropas valstīs tautsaimniecības stāvoklis nedaudz labāks nekā ASV, vismaz infrastruktūras ziņā, taču par klupšanas akmeni kļūst tie pamati, uz kuriem būvēta Eiropas Savienības struktūra. Depresijas pārvarēšanai nepieciešamas apjomīgas valdību tiešo investīciju programmas, taču tās nav iespējamas, ja turpina ievērot t.s. Māstrihtas kritērijus (budžeta deficīta ierobežojums u.c.). Ja Māstrihtas kritērijus neievēros (ko grasās darīt dažas dalībnieces, piemēram, Francija un Vācija), sabruks eiro un arī citas ES konstrukcijas.
Kā akmens slīcēja kaklā Rietumeiropai ir tās spekulatīvās investīcijas apmēram 1,5 triljonu apjomā, kuras veco dalībvalstu bankas (sevišķi Austrijas un Skandināvijas bankas) ieguldījušas Austrumeiropas valstu nekustāmo īpašumu burbulī, tai skaitā arī Latvijā. Arī šie kredīti nav atgūstami, taču tie var itin viegli sagraut Rietumeiropas valstu finanšu sistēmu. Visbeidzot spēcīgākās ES dalībvalsts Vācijas valdība jau ir paziņojusi, ka nekāda reāla palīdzība parādos iedzītajām Austrumeiropas valstīm nav pieļaujama. Kādus pierādījumus mums vēl vajag, lai pārliecinātos par ES patieso vērtību un solidaritāti?
Tātad trekna jautājuma zīme ir uzlikta daudziem līdzšinējiem neoliberālisma svētumiem. Ja kritīs ASV ietekme, nepastāvēs arī tādas ASV dominētās globālās institūcijas kā Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules Banka un Pasaules Tirdzniecības organizācija. Tiesāti tiks tādi šo organizāciju spiegi un sargsuņi kā starptautiskās reitingu aģentūras. Dolārs vairs nebūs pasaules rezerves un tirdzniecības valūta, tā vietu ieņems reģionālās valūtas. Apšaubāma ir eiro un Eiropas Savienības nākotne. Ja nu vienīgi Eiropas Savienība spēs transformēties uz Eiropas tautām pieņemamākiem savstarpējās sadarbības principiem.
Latvijas valdības kurss uz sabrukumu
Depresija ir tāds saimnieciskā panīkuma stāvoklis, kuru paši saviem spēkiem nespēj pārvarēt ne atsevišķi indivīdi, nedz pastāvošās privātās struktūras. Ja nenāks nekāds attīstības impulss no valsts puses, sabiedrība vienkārši būs spiesta atgriezties naturālās saimniekošanas stāvoklī. Tas nozīmē, ka cilvēki iespēju robežās atgriezīsies laukos, sēs un audzēs savām vajadzībām, iespēju robežās paši darinās apģērbu un darbarīkus, aizsargās savas mājas un laukus no apkārt klīstošām laupītāju bandām, šo to spēs nopirkt vai iemainīt no spekulantiem un kontrabandistiem. Naudas vietā būs bartera darījumi. Ceļi un pārējā infrastruktūra ātri aizaugs un sairs, vai arī tiks izlaupīta, nedarbosies daudzas ierastās sabiedriskās institūcijas, lielveikalu tukšās ēkas tiks izdemolētas, izlaupītas un apgānītas. Liela daļa cilvēku kļūs burtiski lieki. Viņiem atliks vai nu nomirt vai doties bēgļu gaitās uz citām zemēm.
Tieši uz šādu iznākumu orientēta tā politika, kuru patlaban saskaņā ar SVF prasībām īsteno Latvijas valdība. Samazinātie valsts izdevumi un palielinātie nodokļi izraisīs arvien vairāk bankrotu, radīs arvien vairāk bezdarbnieku. Jau tuvākajos mēnešos radītā bezdarbnieku armija vairs nesaņems nekādus pabalstus, jo vienkārši nebūs naudas. Naudas nebūs arī pensijām, bērnu, māmiņu un invalīdu pabalstiem.
Godmaņa un tagad arī veidojamā Dombrovska valdība Latviju vada pa lejupejošu spirāli, kurā katrs nākamais cikls prasīs aizvien lielākus upurus. Nu jau ieplānots lēmums par 20% samazināt algas tiem, kuriem jau tā algas nav lielas. Kā arī palielināt nodokļus, kurus no brūkošas ekonomikas nebūs iespējams iekasēt. Augošā bezdarbnieku armija nodokļus nemaksās, bet tikai prasīs pabalstus. Tas nozīmē, ka valsts ieņēmumi strauji samazināsies, un jau pēc mēneša vai diviem valdībai būs jāapsver jauns izdevumu, algu un pabalstu samazinājums. Un pēc tam vēl viens un vēl viens – līdz pilnīgai paralīzei.
Kāpēc valdība un oficiālie ekonomisti uzņēmušies tik destruktīvu un iracionālu kursu, kas faktiski ir genocīds pret pašu tautu?
Protams, t.s. ārvalstu investoru interesēs. 7,5 miljardu palīdzības pakete nav nekāda palīdzības pakete, bet gan kredīts ar klāt pieliktu noteikumu paketi. Tas nav domāts Latvijas ekonomikas glābšanai vai krīzes pārvarēšanai. Kredīts domāts, lai kompensētu ārvalstu spekulantu zaudējumus, kā arī lai uzturētu valdību (administratīvo aparātu), kuras uzdevums ir turpināt piedzīt parādus to pašu ārvalstu investoru interesēs. Bet galvenais – lai pašu Latviju iedzītu vēl lielākos parādos un vēl lielākā atkarībā.
Ārvalstu investoru mērķis ir Latviju ievest totālā bankrotā, lai pēc tam visus mūsu resursus nopirktu par sviestmaizes cenu. Kādu skaistu rītu Repše vai līdzīgs darbonis vienkārši paziņos: lai turpinātu maksāt Latvijas starptautiskos parādus un noturētu lata kursu, mums jāpārdod Latvenergo, Latvijas dzelzceļš, Lattelekom valsts daļas, Hipotēku banka, Latvijas radio un pasts, ostas, termināli, meži, ceļi, pazemes naftas un gāzes vadi, elektrostacijas, Inčukalna pazemes gāzes krātuve utt. Bet privātie uzņēmumi, kuri vēl nav ārvalstnieku īpašumā, pārdosies paši, jo darboties tādos apstākļos vienkārši nebūs iespējams.
Kādi pasākumi nepieciešami depresijas pārvarēšanai?
Tie ir labi aprakstīti pētījumos par ASV prezidenta Franklina Rūzvelta „Jauno kursu” un mūsu pašu K. Ulmaņa pasākumiem Lielās depresijas pārvarēšanai 1930. gados. Arī minētais ASV ekonomists Pols Krugmans savā grāmatā The Return of Depression Economics atzīst, ka nekas labāks vienkārši nav izdomāts. Par to vienisprātis arī daudzi neatkarīgie ekonomisti.
Lai sāktu ekonomikas atveseļošanu, Latvijas valstij vispirms jāmēģina ar starptautiskajiem kreditoriem vienoties par citu parādu nokārtošanas kārtību vai ilgtermiņa izlīgumu. Ja kāds cilvēks savu algu nospēlē kazino, viņš taču nevar pretendēt uz valsts kompensāciju? Tāpat, ja ārvalstu spekulanti brīvprātīgi iesaistījās riskantās spekulācijās un paši Latvijā ar savu kapitālu uzpūta nekustamā īpašuma burbuli (cerot uz ekonomiski nepamatotu peļņu), viņiem par to ir jāuzņemas arī sava atbildības daļa.
Ja ārvalstu investori nepiekritīs saprātīgam risinājumam, tad Latvijas valstij atliek vienpusējā kārtībā izsludināt valsts defoltu, kā arī savas suverenās tiesības pašai brīvi rīkoties ar Latvijas resursiem, lai valsti izvestu no depresijas.
Otrkārt, steidzami jāveic vispārēja valsts revīzija, lai noteiktu, kādi resursi un iespējas mums ir, un kādas ir galvenās vajadzības. Uz šīs revīzijas pamata jāizstrādā komplekss ekonomikas atdzīvināšanas plāns.
Tautsaimniecības atveseļošana prasa valsts izdevumu palielināšanu, nevis samazināšanu, kā arī nodokļu pazemināšanu ražotājiem. Lai nav tā, ka periodā, kad bankas grābj rekordpeļņu, reālo vērtību ražotāji ir spiesti bankrotēt.
Tā kā mūsu izdzīvošana ir atkarīga no preču importa, pirmkārt nepieciešami ieguldījumi ražošanas nozarēs, kuras importu aizvietos ar vietējiem ražojumiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka globālā krīze paralizē arī starptautisko tirdzniecību, un resursu cenas pasaules tirgū var svārstīties fantastiskā diapazonā. Un pirmkārt steidzami jāatbalsta vietējās pārtikas ražošana. Jo mēs varam tīri labi iztikt bez mobilajiem telefoniem un citām luksus precēm, bet bez pārtikas ilgi neizvilksim. Pārtika būs aktuāla jebkuros apstākļos. Tātad lauksaimniekiem jārada maksimāli labvēlīgi ražošanas apstākļi. Jāievieš tirgus aizsardzības pasākumu komplekss, jāmaina lata kurss, jāmaina nodokļu politika utt. Uz ES subsīdijām nenākas paļauties, jo tās mūsu lauksaimniekus diskriminē un padara konkurēt nespējīgus. Atmetīsim rozā ilūzijas: simtprocentīgi paļauties tuvākajos gados mēs varēsim tikai uz saviem resursiem.
Otrkārt, jāattīsta Latvijai tradicionālā vieglā rūpniecība, kas reformu rezultātā tika iznīcināta. Jo otrā katra cilvēka pamatvajadzība ir apģērbs un apavi. Šai sakarā ir kategoriski jāatsakās no ievesto humpalu biznesa. Kamēr uz katra stūra kilogramiem tirgos ārvalstu humpalas, tikmēr mūsu pašu industrijai te vietas nebūs. Vieglā rūpniecība ir piemērota kooperācijas attīstībai, piemēram, paši cilvēki ar valsts atbalstu var organizēt šūšanas, aušanas un apavu ražošanas kooperatīvus. Izejvielas daļēji iegūstamas no pašu resursiem, taču kokvilna un daži citi materiāli diemžēl jāimportē.
Latvija nav sevišķi bagāta ar dabas resursiem, tomēr šis tas mums ir. Piemēram, meži. Tai pat laikā koksnes produkciju ar augstu pievienoto vērtību mēs arvien importējam, maksājot valūtā. Piemēram, papīru. Tāpēc steidzami jāiegulda celulozes un papīra rūpnīcas celtniecībā. Bez tam no koksnes var iegūt arī daudzus citus produktus ķīmiskai un farmaceitiskai rūpniecībai, kurus varēsim arī eksportēt.
Latvija cieš no smagas energoatkarības. Arī enerģijas nesējus mēs galvenokārt importējam, maksājot ar valūtu. Šai ziņā iespējami vairāki pasākumu kompleksi, kas mūsu atkarību mazinātu: savas biodegvielas un kurināmo produktu ražošana (saistīta ar lauksaimniecību un mežrūpniecību), mājokļu siltināšana un renovācija (ietaupīsies enerģija, turklāt tūkstošiem celtnieku iegūtu labu darbu), atomelektrostacijas būvniecība. Mājoklis mūsu klimatiskajos apstākļos ir trešā katra cilvēka pamatvajadzība.
Jā, atomelektrostacijas būvniecībai būs nepieciešama valūta un ārvalstu speciālisti. Valūtu valsts iegūtu, ja sakārtotu tranzīta jomu. Ienākumus no tranzīta pašlaik gūst vairākas anonīmas kompānijas, kas reģistrētas t.s. offshore zonās. Ja nevar citādi vienoties par saprātīgu ienākumu dalīšanu ar valsti, tad šī joma jānacionalizē. Depresijas apstākļos tā ir normāla procedūra. Principiāli jāpārtrauc prakse, kad kādi Latvijā darbojošies uzņēmumi izvairās no nodokļiem, reģistrējoties offshore zonās. Tas būs svarīgs valsts ieņēmumu avots. Jā, varbūt nodokļu likmes var samazināt, taču ar visiem līdzekļiem jāpanāk, lai tie 100% nonāktu budžetā.
Latvija patlaban ir kā sacaurumots trauks, no kura uz visām pusēm izplūst mūsu resursi. Piemēram, pensiju otrais līmenis arvien tiek iepludināts ASV vērtspapīru tirgū, kur mūsu līdzekļi vienkārši pazūd spekulācijās uz neatgriešanos. T.s. ārvalstu investori ir piesūkušies faktiski visām mūsu ienākumu straumītēm, jo bankas un apdrošināšanas sabiedrības pieder galvenokārt ārvalstniekiem. Tas nozīmē, ka viņi pelna ( vai apliek ar nodevu) gandrīz no visa, kas Latvijā notiek: no mūsu komunālajiem maksājumiem, apdrošināšanas prēmijām, naudas pārskaitījumiem, kredītiem, valsts un pašvaldību kontu apkalpošanas, privātiem noguldījumiem utt. Šī noasiņošana vai valsts hemoroīds ir maksimāli jāaptur. Ja nevar vienoties citādi, tad šīs jomas jānacionalizē, jāatņem darbības licences u.tml. Banku nacionalizācija šai periodā ir normāla, dabiska procedūra – to jau dara daudzas valstis. Tās ir katras neatkarīgas valsts suverenās tiesības! Tā vai citādi, bet visiem iespējamajiem uzkrājumiem jāpaliek Latvijā – tie jāiegulda Latvijas tautsaimniecībā.
1990. gados Latviju bija pārņēmis iestāšanās drudzis gandrīz visās iespējamās starptautiskās organizācijās un līgumos. Taču tagad mēs visām šīm organizācijām maksājam dalības naudu, turklāt valūtā. Jāapsver, kura dalība patiešām ir lietderīga, bet bez kuras var iztikt. Piemēram, cik lietderīga bija pievienošanās Starptautiskajam autortiesību līgumam? Par katru Latvijas radio atskaņoto ārzemju dziesmu, par katru realitātes šovu, spēļu izrādi vai dumju ziepeni mēs tagad maksājam ārzemniekiem. Katru gadu miljonus un vēlreiz miljonus dolāru. Un tai pašā laikā Latvijas kultūra, grāmatniecība un filmu industrija nīkuļo.
Var rīkoties arī citādi: no daudziem ārvalstu izklaides produktiem jāatsakās, to vietā izvēloties vietējo devumu. Tad atlīdzība par autortiesībām paliks Latvijā un stimulēs pašmāju radošos darbiniekus. Latvijai depresijas pārvarēšanas periodā patiešām nepieciešama poētiska un garīga iedvesma, kuru var sniegt kultūras darbinieki, kā arī amatieru mākslinieciskā pašdarbība katrā kopienā.
Cilvēkiem pašiem jāorganizē mākslas un kultūras biedrības, dažādi zinātniski un informatīvi priekšlasījumi, pieredzes apmaiņa, draudzīgas kopā saiešanas, iedvesmojošas teātra izrādes, kā arī saimnieciskās kooperatīvās biedrības. Tas viss stiprinās tautas garu un saliedētību krīzes pārvarēšanas periodā.
Kooperācijas principi izklāstīti ar Hipotēku bankas atbalstu sarakstītajā grāmatā „Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē”. Meklējiet to bibliotēkās un internetā.
Vēl var atrast daudzus valsts ienākumu un ietaupījumu avotus, kurus īsā rakstā nav lietderīgi aprakstīt. Ideja taču skaidra?
Daudzi arvien inerces vai nezināšanas dēļ cer uz ārvalstu investīcijām, kredītiem vai palīdzību. Pēdējais laiks saprast, ka nekā tamlīdzīga tuvākajā laikā vienkārši nebūs, jo tagad katra valsts ir aizņemta ar sevis glābšanu. Gluži otrādi – kapitāls no Latvijas strauji aizplūst. Tāpēc arī mums šai periodā jāglābj pašiem sevi, protams, iespēju robežās sadarbojoties ar citām valstīm, taču uz abpusēji izdevīgiem noteikumiem.
Tai pašā laikā esam aizmirsuši, ka arī Latvijas valstij ir tiesības emitēt savu naudu. Ja dolāra segums ir nestabils – balstīts uz nesamaksājamiem parādiem un militāriem draudiem – , tad mēs sava lata vērtību varam segt ar reāliem projektiem, kuri mūs turklāt izvedīs no depresijas. Latvijai ir tik daudz nolaistu vai sagrautu nozaru, tik daudz steidzami darāmu darbu un projektu, ka nekādam bezdarbam vienkārši nav pamata. Gluži otrādi – šī depresija paver vienreizēju iespēju atsaukt mājās arī tos Latvijas pilsoņus, kuri tagad spiesti kā lēts darbaspēks sevi pārdot citām valstīm. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Īriju, Lielbritāniju un citas viesstrādnieku zemes tagad pašas kritušas depresijā un vēlas no svešajiem viesstrādniekiem atbrīvoties.
Valsts finansētu attīstības programmu ietvaros radīsies tūkstošiem jaunu darbavietu. Ja vēlamies kļūt moderna valsts, ar kuru labprāt vēlēsies sadarboties citas valstis, mums pirmkārt jāizveido moderna infrastruktūra: labi ceļi, ātrgaitas dzelzceļi (vēlams, starptautisku tranzīta projektu ietvaros), modernas ostas, tilti, metro līnijas, pārējā loģistikas infrastruktūra, zinātniskie centri, ražošanas bāzes, izglītības iestādes, kuras gatavo tautsaimniecībai nepieciešamos speciālistus (nevis kaut kādas abstraktas modes profesijas, kas nevienam nav vajadzīgas), kultūras objekti. Ja Rietumeiropa vēlēsies izdzīvot (jācer, ka vēlēsies), tā noteikti izvērsīs plašu sadarbību ar Krieviju un jaunajiem attīstības centriem Āzijā. Latvijai tas paver unikālas iespējas, kuras vienkārši nedrīkstam nogulēt.
Tikai viens brīdinājums. Mēs šos objektus nedrīkstam celt līdzšinējā kārtībā, ar mākslīgi uzpūstām cenām, kā, piemēram, bēdīgi slaveno Dienvidu tiltu. Līdzšinējā konkursu rīkošanas kārtība ir defektīva – tā nenodrošina nedz objektu kvalitāti, nedz optimālas darba izmaksas. Līdz šim neviena apjomīga jaunbūve vai rekonstrukcija Latvijā nav notikusi bez neglīta skandāla. Bez tam līdzšinējā konkursu kārtība lielā mērā bija orientēta uz ārvalstu kontraktoru privilēģijām, kuri pēc uzvaras konkursā līga reālos darba izpildītājus – dažādu līmeņu subkontraktorus. Šādas rebes ir vienkārši jāpārtrauc, orientējoties vienīgi uz Latvijas ilgtermiņa interesēm. Arī te darbs zinātniekiem, projektētājiem un praktiķiem, kuri spēj projektēt izturīgas būves un aprēķināt reālās izmaksas. Ja šādus darbus nav gatavas veikt privātās firmas, tad valstij jādibina savas firmas vai akciju sabiedrības.
Kad Somija nonāca lielās saimnieciskās grūtībās, tā ieguldīja lielus līdzekļus zinātnē, lai pārorientētu savu tautsaimniecību jaunajiem apstākļiem, kādi radās pēc PSRS sabrukuma. Pasaulē slavenā Nokia ir tikai viens no šo valsts gudro ieguldījumu augļiem. Kas būs Latvijas Nokia?
Jānis Kučinskis
Pārpublicēts no:
