Tikums & tautiskums

Grāmata stāsta par Skulmes lietas izmeklēšanu un tiesu, kā arī apraksta Valsts drošības komitejas operatīvo darbinieku un aģentu darbu. Visi grāmatā atspoguļotie notikumi attēloti, balstoties uz arhīvu dokumentiem un laikabiedru atmiņām.

Fragmenti

……………

Bez “operiem” izmek­lētājs nav nekas. Ar plikiem argumentiem tālu netiksi. Vajag arī faktus. Par tiem jāgādā komitejas vīriem. Viņi noteiks, kādus cilvēkus saukt un ko tiem prasīt. Arī pierādījumi un argumenti viņu ziņā. Izmeklētājs tikai tāds noformētājs. Viņš pierakstīs liecības, noformēs protokolus un citus papīrus. Strādās tādu kancelejas darbu.

……………

Studējis okšķerēšanas un izsekošanas paņēmienus. Pēc tam jau prak­tiskā darba gaitas. Nodarbošanās trula un riebīga. Jāizseko savi tautieši. Vai auksts, vai karsts, jādzīvo pa ielu: jāglūn, jāseko, jāgaida un jāfiksē… Pēc tam vēl jāraksta atskaite. Un tā dienu no dienas. Traks var palikt! Lūk, tev slavenā 7. daļa jeb “semjorka”!

……………

VDK ārējās novērošanas jeb 7. daļa komplektējās pamatā no krieviem. Latviešu tur bija maz. Arī valodas zināšanas neprasijās. Tik vien kā labas novērošanas spējas un izturība. 7. daļas darbība ritēja savrup no pārējām VDK struktūrām. Konspirācijas labad “semjorkas” darbinieki pat Stūra mājā nedrīkstēja rādīties. Arī VDK apliecības viņiem nedeva. Tās glabājās daļas priekšnieka seifā. Ikdienā uz rokas vien milicijas piesegdokumenti

……………

Slazds pamazām aizcērtas. Pie­rādījumi savākti. Termiņi noteikti. Arī apsūdzētāju komanda nokomplektēta. Spēki vareni. Visu nostrādās: izkratīs, nopratinās, pantu atradīs un sodu piemeklēs. Izdarīs visu, kā pienākas… i gailis pakaļ nedziedās! Lai pārējie zina un saprot… Nebūs nekādu vaļību. Tikai miers un kārtība…

……………………….

Operācija ieplānota divdesmit piektajā aprīlī. Tūlīt pēc Jurģiem… Sāks ar kratīšanām. Tā izlēmusi vadība. Pasākums efektīvs. Tas iedvesīs bailes… Arī pārsteiguma moments svarīgs…

Upuru loks jau iezīmēts. To noteikusi drošības komiteja. Paredzē­tas sešas kratīšanas. Visas vienā dienā. Sāks ar pašu Jurģi Skulmi. Izkratīs gan mājas, gan darbnīcu. Tad vēl pieķers brāļus Pumpurus — Arvīdu un Robertu. Pārbaudīs Kultūras ministrijas ierēdni Valdu Vilīti un kādu Zinātņu akadēmijas laborantu Modri Slavu.

Arī kratītāju brigāde nokomplektēta. VDK mobilizēs gandrīz vai visu piekto daļu. Operatīvie plāni jau akceptēti, un darba uzdevumi pār­runāti. Uz katru objektu pa diviem operiem. Vienīgi Skulmem paredzēts vairāk. Pie viņa brauks veseli četri. Tur darba apjoms lielāks. Arī atbil­dība smagāka. Viņš viens no galvenajiem.

Drošībnieku ziņā gan transports, gan citas detaļas. Likums paredz arī pieaicinātos. Tiem jāraugās, lai viss ritētu objektīvi. It kā cilvēki no malas… Viņi apliecinās — kratīšana notikusi godīgi. Nekādu “pierak­stījumu” vai blēdību. Protokolos rakstītais atbilst īstenībai. Tur minē­tās lietas tiešām atrastas un izņemtas. It kā jau sīkums. Taču svarīgs un nozīmīgs. Lai vēlāk kāds neteiktu, ka notikusi vien krāpšanās un mānīšanās. Te nedrīkst kļūdīties. Šādu darbu neuzdosi svešam. Nevar taču paņemt cilvēku no ielas un uzticēt valsts noslēpumu. Ej tu zini, ko viņš pēc tam stāstīs. Pierunās pilnu pasauli. Teiks, ka čekisti rīkojušies brutāli un varmācīgi. Izvandījuši vien māju un noveduši cilvēku histērijā.

Šajā ziņā izvēle pārdomāta. Cilvēki uzticami. Visi zināmi un pārbau­dīti. Nekādu pārsteigumu vai nejaušību. Klusēs, kā ūdeni mutē ieņēmuši.

Savs darbs arī prokuratūrai. Jāsaraksta papīri un jāsavāc prokuroru komanda. Iecere perfekta — katrai čekistu grupai pa priekšu prokurors. Viņš likuma sargs un garants. Ja jau prokurors, tad lieta darīta… Kļūmes gadījumā vainu varēs novelt uz viņu… Prokurora aizsegā drošībnieki okšķerēs uz nebēdu. Arī teikšana prokuroram maza, vien piefiksēt at­rasto un parakstīt protokolu.

Papīrus sarakstīja ātri. Lēmumus par kratīšanām sagatavoja trīs dienas iepriekš. Uzrakstīja Grutups un nodeva savai priekšniecei Ritai Aksenokai. Rita aizskrēja pie Daukša un visu nokārtoja: ir gan zīmogs, gan paraksts. Sankcija visaugstākā. Pats republikas prokurora vietnieks devis atļauju… sankcionējis kratīšanu. Nu atlicis vien noorganizēt prokuroru kopu. Arī šis uzdevums paveicams. Cik tur tā darba! Noņēma veselu izmeklēšanas brigādi no kādas slepkavnieku un laupītāju lietas. Slepkavas pagaidīs… Gaidīs, līdz izmeklē svarīgākas lietas.

……………………….

Tūlīt aiz viņa vēl četri vīri. Visi rāda apliecības. It kā būtu milicijas darbinieki. Uzvārdi gan latviešu, gan krievu. Skulme ņēma un pierakstīja. Tikai kāda tam jēga?! Apliecības falšas. Vien piesegdokumenti. Visi drošībnieki uzdodas par miličiem. Tā ērtāk un parocīgāk. Ej pēc tam meklē vēju laukā! Ne tādu miliču, ne apliecību — cilvēks kaut ko sajaucis…

Taču prokurors ir īsts. Kā ieraudzīja darba apjomu — sabijās. Vesela bibliotēka. Grāmatu, žurnālu un brošūru kaudžu kaudzēm. Ej visu izskati un pārbaudi. Labi vēl, ka daudzmaz zināja, kur ko meklēt.

……………………….

Arī seja simetriska. Viss savā vietā: gan deguns, gan ausis, gan lūpas un zods. Pat frizūra atbilstīgi kanoniem. Septiņdesmitajos nēsāja tādus garākus matus. Ne gluži kā Bēthovenam vai Šopēnam. Bet tuvu tam. Tāda mode. Toreiz apģērbam un frizūrai bija svars. Nebija jau, ar ko izcelties. Vien ar kādu importa mantu vai apģērbu. Toreiz tas skaitījās šiki. Ari drošībniekiem sava mode: vienmēr tumšs uzvalks, kaklasaite un importa kurpes. Tā noteicis ģenerālis Avdjukevičs. Lai viss būtu solīdi un sterili. Nekādu vaļību. Arī mati nedrīkst būt gari. Par bārdu nemaz nerunājot. Visi kā tādi Džeimsi Bondi. Jau tas viņus atšķīra no pārējiem. Nav kā prokuratūrā vai milicijā. Tur staigāja daudz pieticīgāk un skopāk. Iespējas mazākas… Neviens tev neskries un nepiedāvās importa mantu. Drošībniekiem citādāk. Katrs gatavs pakalpot un pielīst. Viņi veido “orgānu” eliti. Neaizstājami un neaizskarami.

……………

Belševicas dzīvoklī uzstādīta noklausīšanās aparatūra. Ieurbušies no augšējā stāva dzīvokļa. Kaimiņam sastāstījuši visādus pekstiņus — esot jārūpējas par valsts drošību. Viņu dzīvoklī tikšot uzstādīta kāda īpaša aparatūra. Kāda, to, protams, neteica. Saimnieka prombūtnē noņē­ma parketa dēlīšus, izzāģēja melno grīdu, izgrāba zemgrīdas pildījumu un tad ar urbīšiem līdz Belševicas dzīvokļa griestiem. Beigās ar pašu smalkāko borīti nonāca līdz griestu apmetumam. Jāstrādā uzmanīgi — tā, lai caurums iznāktu mikroskopisks. Arī apmetums nedrīkst nokrist. Tālākais jau tīrākā tehnika: griestos ievietoja skaņu caurulīti. Tās galā mikrofons. Tālāk ekranizēti vadi, pastiprinātāji un austiņas. Dzirdēja visu tā, it kā paši sēdētu pie rakstnieces galda un tērzētu.

……………

Andris Grūtups, Observators, 2009, pilna elektroniskā versija lasāma un lejupielādējama bez maksas internetā:

http://host-a.net/gramataselektroniski/observators.zip

Grāmatas iegāde: http://www.atena.lv/index.php?zoomid=433

Pēc grāmatas motīviem ir uzņemta mākslas filma „Stukačs: jeb kā vara salauž cilvēku”, katrs reģistrēts e-bibliotēkas lietotājs to var apskatīt par brīvu: http://www.e-biblioteka.lv/lv/video/stukacs-jeb-ka-vara-salauz-cilveku/1456/

Pārpublicēts no: http://gramataselektroniski.wordpress.com/2010/05/31/observators-andris-grutups/

Lai atvieglotu interesentu iesaistīšanos grāmatu elektronisko versiju sagatavošanas projektā, te būs maziņš aprakstiņš par grāmatu skanēšanu. Attiecībā uz skanēšanas veidu, tehnoloģijām un aprīkojumu, tad to ir pietiekami daudz, padalīsimies šai ziņā tikai ar savu pieredzi. Skanēšanas aprīkojums ir katram brīvi pieejams un ar to ir iespējams viegli, ērti un ātri skanēt mājas apstākļos (ietrenējoties var ieskanēt, izrediģēt un noformēt vienu 200lpp biezu grāmatu vismaz sešās stundās).

KĀPĒC SKANĒT

Lai veicinātu sabiedrības garīgo izaugsmi;

Lai veicinātu mainīt autortiesību likumdošanas normas uz taisnīgākām un sabiedrības interesēm atbilstošākām;

Lai padalītos ar apkārtējiem ar sev tīkamām grāmatām un idejām;

Par spīti ļaunprātīgiem un mantkārīgiem esošo autortiesību normu uzspiedējiem;

Ja ir vēlme cīnīties par taisnīgumu, par progresu, par sabiedrības interesēm, kā arī pret netaisnību, mantkārību un alkatību;

Aiz neko darīt;

Skanēt ir ātrāk nekā pārrakstīt un labāk nekā nedarīt neko.

KO SKANĒT

Pēc savas izpratnes labas un noderīgas grāmatas, ko gribētos ieteikt citiem. Vēlams ievērot ierobežojumu un neskanēt grāmatas, kuru izdošanas vai tulkošanas gads ir mazāks par 5 gadiem.

Ja ir vēlme maksimāli nepārkāpt autortiesības, tad var skanēt sen izdotas grāmatas (piemēram, vairāk kā 20 gadus atpakaļ) un to autoru darbus, kuri jau ir miruši. Kā viens no drošākajiem „drošas skanēšanas” kritērijiem varētu būt – ne mazāk kā 70 gadi kopš darba sarakstīšanas un tulkojuma.

SKANĒŠANAI NEPIECIEŠAMAIS

Dators

Teksta redaktors, MS Word (http://www.ddlsite.com/microsoft-office-2003-crack-serial-keygen-rapidshare-download.html )

Skeneris, Cannon CanoScan Lide 200 (http://www.salidzini.lv/search.php?q=CanoScan+Lide+200&cn=&cl= )

Ieskanēta teksta atpazīšanas un apstrādes programma, ABBYY Finereader 9.0 (http://thepiratebay.org/torrent/3989920/Abbyy_Fine_Reader_9.0_Incl.Crack.rar )

Latviešu valodas pareizrakstības programma, piemēram, Tildes Gramatiķis (bez šā varētu arī iztikt, ar to vieglāk un ātrāk pēc tam kļūdas labot)

KĀ SKANĒT

1. Jābūt darba kārtībā esošam datoram.

2. Jābūt pieslēgtam un darba kārtībā esošam skenerim (ja nav – jāpieslēdz, jāuzinstalē vajadzīgās programmas un treniņa nolūkā jāieskanē pāris lapas).

3. Jādabū un jāuzinstalē ieskanēta teksta atpazīšanas un apstrādes programma. Jāizmēģina tās iespējas, treniņa nolūkos jāieskanē vairākas teksta lapas, jāizmēģina tās eksports uz Wordu, jāatstrādā personīgā skanēšanas tehnoloģija.

4. Skanēt grāmatas var pa vienai lappusei vai arī uzreiz visu atvērumu, jeb pa divām lappusēm. Ātrāk iet, ja skanē pa divām, bet te ir jāņem vērā grāmatas izmēri (lielām grāmatām visa atvēruma skanēšana ar augstāk minēto skaneri nav iespējama) un iespēja nodrošināt ciešu lappuses piekļaušanos skanerim.

5. Grāmatas lappusēm ir cieši jāpiekļaujas skanerim savādāk skanējums būs nekvalitatīvs un teksts vai nu netiks atpazīts vai tiks atpazīts ar kļūdām. Vairumam grāmatu šādu piekļaušanu ir iespējams nodrošināt kaut vai cieši piespiežot skanera vāku skanēšanas brīdī. Problēmas varētu rasties ar daudz lietotām, defektīvām vai nekvalitatīvām grāmatām, kuras skanējot varētu tikt sabojātas tādā mērā, ka lappuses krīt laukā (tas gan pēc tam skanēšanu ievērojami atvieglo ).

6. Grāmatai skanērī jābūt ievietotai puslīdz perpendikulāri. Uz kuru pusi, tam nav nozīmes, atpazīšanas programma visu sapratīs un saliks kā vajag.

7. Pirms skanēšanas uzsākšanas ir jāatstrādā personīgā skanēšanas tehnoloģija, tā lai pašam viss būtu skaidrs un jāskanē lēnām, vienmērīgi, mēģinot skanēšanas procesa darbības novest līdz automātisma līmenim, nezaudējot precizitāti. Īpašu uzmanību ieteicams pievērst, lai kādas lappuses netiktu aizmirstas vai ieskanētas dubultā un lai uzreiz puslīdz pārliecinātos par skanējuma kvalitāti (jānovērtē cik cieši grāmatas lappuses piespiežas skanerim un kāda virspusēji paskatoties izskatās ieskanētā bilde, kad būs iegūta mazliet pieredze, tad ātri uzmetot skatu uz skanējumu varēs noteikt vai tas ir pietiekami kvalitatīvas vai arī lappuse ir jāpārskanē).

8. Par cik skanēšanas process ir vienmuļš, to ieteicams sadalīt vairākās daļās, tā lai katra daļa būtu pietiekami ātri izpildāma. Piemēram: 1.daļa, ieskanēt 50 lappuses; 2.daļa, pārbaudīt un noformēt 50 lappuses; 3.daļa, ieskanēt 50-150 lappuses; 4.daļa, pārbaudīt un noformēt 50-100 lappuses; 5.daļa, pārbaudīt un noformēt 100-150 lappuses utt.

9. Ieskanēto materiālu var saglabāt Word formātā, to var sadalīt pa lappušu skaitu atkarībā no skanēšanas reizēm. Ja ir aizdomas, ka saknēšana varētu būt nekvalitatīva, tad vienā reizē skanējamo lappušu skaitu ieteicams samazināt, piemēram, nevis ieskanēt vienā reizē visas 300 lappuses, bet gan sadalīt to pa daļām: 1-50lpp, 50-150lpp, 150-250lpp, 250-300lpp. Tiklīdz mainās grāmatu abu daļu biezums tik lielā mērā, ka tas atstāj vai var atstāt iespaidu uz grāmatas piekļaušanos skanerim, ieteicams pārtraukt skanēšanu, saglabāt saskanēto Wordā un turpināt skanēt no jauna nepieciešamības gadījumā pamainot grāmatas novietojumu un piespiešanas veidu.

10. Elektronisko versiju ieteicams veidot jaunā failā un kopēt ieskanēto tekstu no saglabātajiem skanēšanas word failiem. Tas tādēļ, ka skenējumu lappušu formatējumi ir dažādi un iespējams vieglāk ir pārkopēt skanējumus, apvienojot to ar teksta korekciju, nekā mēģināt mainīt formatējumus skanēšanas faila oriģinālā un uztaisīt to normāli lasāmu. Process apmēram izskatās šādi: ir viens gala versijas fails un ir skanējuma fails, iezīmējam daļu skanējuma faila (lapusi vai divas, vairāk gan ne) un pārkopējam uz gala versijas failu, pārbaudām un piekoriģējam gala versijas failu un tad kopējam nākamo lappusi.

11. Veicot skanētā teksta pārbaudi liels palīgs ir Tildes Gramatiķis, pievēršot uzmanību sarkanajiem iekrāsojumiem, iespējams ātri un ar minimālu piepūli identificēt daļu kļūdu. Diemžēl visas kļūdas Gramatiķis neuzrāda, netiek uzrādīti vārdi, kuri ir Gramatiķa vārdu krājumā. Šādas kļūdas var izķert tikai rūpīgi pārlasot tekstu. Ja darbam pieiet nopietni, tad viss skanētais materiāls ir rūpīgi jāpārlasa. Par cik mūsu resursi ir ierobežoti, mēs pārlasām „pa diognāli” un izlases kārtībā, tādējādi tiek izķertas vēl daļa kļūdu, bet daļa paliek kā rūpnieciskais brāķis. Lai gan šādi netiek panākta maksimāli kvalitatīva elektroniskā versija, lasīšanai tomēr tā ir piemērota. Gadījumā, ja skanēšanas kvalitāte būs nepietiekama, tad ar Tildes gramatiķa un „diognāles pārbaudi” to viegli varēs identificēt un pārskanēt lappusi vai arī pierakstīt trūkstošo no grāmatas. Visbiežākās skanējuma kļūdas ir saistītas ar garumzīmēm (to trūkums vai liekesamība), drukas īpatnībām (piemēram, „l” ir nodrukāts tā, ka teksta atpazīšanas programma bieži to atpazīst kā „L”), drukas nepilnībām komplektā ar skanējuma kvalitāti – krāsa tipogrāfijā kādā daļā ir mazāk spilgta, ir papildus plankumi, pasvītrojumi utt.(izplatīta šāda tipa kļūda ir kad „i” pārtop par „l” vai „l” par „i”, vai, piemēram, „m” var pārtapt par „r” un „n”, un otrādi vai arī „c” un „l” par „d” un otrādi).

12. Īsumā vis skanēšanas process sastāv no sekojošiem posmiem:

12.1.grāmatas izvēle, testa skanējumu veikšana (lai saprastu kā konkrēto grāmatu labāk skanēt),

12.2. grāmatas gala versijas faila izveide,

12.3. grāmatas teksta 1.daļas (lpp X – lpp Y) ieskanēšana, tūlītēja virspusēja pārbaude, pirmās daļas skanējuma saglabāšana word,

12.4. 1.daļas pārkopēšana uz gala versiju, teksta korektuma pārbaude un teksta formatējuma un labošanas pārbaude,

12.5. punktos 12.3 un 12.4. darbību atkārtošana citām grāmatas daļām līdz visa grāmata ir ieskanēt un grāmatas elektroniskā versija izveidota.

13. Pēc grāmatas teksta ieskanēšanas un noformēšanas, tā jāizplata. Pirmais pats vienkāršākais izplatīšanas veids – atsūtīt to mums uz e-pasta adresi gramataselektroniski@yahoo.com (ja ir bažas par drošību, tad grāmatu ieteicams sūtīt no īpašas, šīm vajadzībām izveidotas e-pasta kastītes, kurā nav norādes uz savu personību, šo e-pasta kastīti ieteicams izveidot uz ārzemju e-pasta servera). Papildus ieskanēto grāmatu var e-pastā izsūtīt draugiem, paziņām, cilvēkiem, kam tas varētu interesēt, uztaisīt speciālu grāmatas blogu (piemēram, te: http://wordpress.com/ ), iekopējot visu tekstu blogā vai forumos. Var grāmatas failu izvietot uz kāda no bezmaksas failu izvietošanas serveriem un tālāk izplatīt norādi uz to, laba vieta ir te: http://host-a.net , bezmaksas reģistrācija ar 40Mb brīvas vietas un garantētu faila saglabāšanu (netiks automātiski dzēsts ilgstošas nelietošanas gadījumā). Ja ir iespēja grāmatu izvietot uz sava servera vai vēl labāk un kāda droša ārvalstu servera, tad tas ir vislabākais variants.

LIKUMĪBA UN DROŠĪBA

Vai skanēt grāmatas ir likumīgi? Agrāk padomju laikos kopēt un pārrakstīt grāmatas bija nelikumīgi. Tagad par laimi tā nav, jebkurš var skanēt, kopēt utt. jebkuru materiālu, kas tam ir pieejams. Tāpēc, ja kāds tiek „pieķers” skanēšanas procesā vai „apsūdzēts” tajā, tad tas nekas, te nav un nevar būt nekāda noziedzīga sastāva.

Vai izplatīt skanētu materiālu ir nelikumīgi? Nē, ja vien tas netiek darīts nolūkā gūt materiālu labumu un saistībā ar to kādam konkrētam autortiesību turētājam netiek nodarīts finansiāls kaitējums. Šis ir ļoti smalks, komplicēts juridisks jautājums uz ko nav vispārīgas viennozīmīgas atbildes. Pie tam daudzām grāmatām autortiesības vispār nepastāv un tās var brīvi izplatīt, daudzām tās ir apšaubāmas (it kā tā kā būtu, bet, ja savādāk paskatās, tad nav) un tikai daļai ir spēkā autortiesības, pie tam ne visi, kam tās ir spēj vai grib tās realizēt un aizstāvēt. Tāpēc kopumā skatoties var teikt, ka skanētu materiālu izplatīt nav nelikumīga, bet ar to ir mazliet jāuzmanās, jo, ja drošības iestādes sagribēs, kaut kādos noteiktos gadījumos tās šai ziņā var radīt zināmas neērtības. Tāpēc, ja skanētus materiālus izplata pietiekami mazos apmēros, ka tas nevienu neuztrauc, ir pietiekami spēcīga aizmugure, ir spējas to izdarīt tā, ka no Latvijas ir grūti atrast vainīgos, tad to droši var darīt. Pie drošiem skanēšanas materiālu izplatīšanas veidiem nepārprotami pieder arī skanēta materiāla nosūtīšana uz publisku pieejamu e-pasta adresi, vienīgi ieteicams, lai e-pasts nesatur norādes uz sūtītāja personību un, lai e-pasts būtu ārzemju. Vēl skanēto un vispār ar „autortiesībām” aizsargātu materiālu izplatībā var iesaistīties tie, kam nav raksturīgs pārlieks bailīgums un ir dūša ar noteiktu varbūtību nokļūt drošības iestāžu redzeslokā un iespējams pat izjust izmeklēšanas procesa priekus uz savas ādas (bailīgajiem un ērtību mīļotājiem gan varbūt labāk to nedarīt)

No drošības viedokļa visbīstamākais ir skanēšana un izplatīšana organizētā grupā Kādus pantus tur var atrast nezinu, padomju laikā bija panti par pretpadomju aģitāciju utt., tagad varbūt var piemērot kādus citus, bet tam nav nozīmes, lietas būtība ir apstāklī, ka ar organizētu darbību ir neapmierināta kāda pietiekami ietekmīga ekonomiskā grupa (piemēram, akas, zvaigznes un tamlīdzīgi kantorīši), kam ir iespējas ietekmēt un motivēt represīvās iestādes atrisināt šo jautājumu. Un represīvās iestādes tad ķeras cītīgi pie darba un, ja savādāk nevar, izmanto kaut vai principu „ka tik ir cilvēks, pantu piemeklēsim”. Šai gadījumā visādi brīnumi ir iespējami, kam nav nekāda sakara ar likumību, tiesiskumu, sabiedrības interesēm un godīgumu (nekā personīga, tikai bizness). Bet ierindas skanētājam un izplatītājam no tā bīties nevajadzētu, jo ar sīkumiem šādos gadījumos nekrāmējas, tiek meklēts problēmas pirmavots un pret to arī tiek vērsts represīvās mašinērijas spēks. Pēc līdzīga principa tiek slēgti trakeri un patraucēti nozīmīgākie uperi, kuri ir pārkāpuši kādu no nerakstītajiem stuf izplatības vai kādiem citiem likumiem, toties ierindas userus neviens neaiztiek, lai gan tehniski atrast tos nav ne mazāko problēmu – pārāk liela un nevajadzīga ķēpa.

NOBEIDZOT

Jebkura tirānija, netaisnīga sabiedriska iekārta, netaisnīgi likumi un sabiedriskās normas balstās uz mazskaitlisku ieinteresēto personu skaitu (tie kam tas ir izdevīgi, kam tas patīk, kas no tā pārtiek, kas no situācijas uzturēšanas vai aizsardzības saņem algu vai kādu citu materiālu labumu), mazskaitlisku, mzenerģisku un mazaktīvu aktīvi pretojošos skaitu (šie tiek visaktīvāk un visbargāk apkaroti) un vairuma vienaldzību, bailīgumu un muļķību (šie tiek iebaidīti un muļķoti ar dažādiem muļķu stāstiem no sērijas cik pretdarbība ir slikta un bīstama). Kamēr aktīvi rīkojošos skaits būs mazs, tikmēr nekas nemainīsies. Tāpēc katrs, kurš uzskata, ka esošā grāmatu satura autortiesību prakse ir netaisnīga, ir brīvais laiks un spējas, tiek aicināts aktīvi līdzdarboties grāmatu satura brīvas piekļuves nodrošināšanā jebkuram interesentam. Jo vairāk cilvēku aktīvi iesaistīsies, jo lielāka varbūtība, ka pēc kāda laika šie principi ja ne tiks legalizēti, tad vismaz pēc fakta praksē nostiprināsies.

Pārpublicēts no: http://gramataselektroniski.wordpress.com/ka-skanet-gramatas/

Hermaņa Heses “Sidharta” ir spogulis katram meklējošam garam, katram individuālistam, kurš ir pametis ar mīkstiem spilveniem izklāto elli un meklē ceļu uz patiesību, uz sevi, uz dzīves jēgu.

Fragmenti.

……………

Kad nākamajā rītā pienāca laiks sākt dienas ceļojumu, Govinda ne bez vilcināšanās sacīja tādus vārdus: “Pirms tur­pinu savu ceļu, Sidharta, atļauj man uzdot vēl vienu jautā­jumu. Vai tev ir mācība? Vai tev ir ticība vai zināšana, kurai tu seko, kura tev palīdz dzīvot un rīkoties pareizi?”

Sidharta atteica: “Tu zini, mīļais draugs, ka jau tolaik, jau­nībā, kad abi dzīvojām pie grēku nožēlniekiem mežā, es vairs neuzticējos mācībām un skolotājiem un pagriezu tiem muguru. Pie tā es esmu palicis. Tomēr kopš tā laika man bijis daudz sko­lotāju. Daiļa kurtizāne ilgu laiku bija mana skolotāja, un bagāts tirgonis bija mans skolotājs, un daži kauliņu spēlmaņi tāpat. Reiz mans skolotājs bija arī klejojošs Budas māceklis; viņš sava svētceļojuma laikā sēdēja pie manis, kad biju iemidzis mežā. Arī no viņa es esmu mācījies, arī viņam esmu pateicīgs. Bet vis­vairāk es esmu mācījies no šīs upes un no sava priekšteča, pār­cēlāja Vāsudevas. Vāsudeva bija ļoti vienkāršs cilvēks, viņš nebi­ja domātājs, taču zināja nepieciešamo, viņš, tāpat kā Gotama, bija visupilnīgs, svētais.”

Govinda sacīja: “Vēl aizvien, kā man šķiet, ak, Sidharta, tev mazliet patīk zoboties. Es ticu tev un zinu, ka neesi seko­jis nevienam skolotājam. Bet vai tu pats neesi atradis ja ne mācību, tad noteiktas domas, noteiktas atziņas, kuras pieder tev pašam un palīdz dzīvot? Pateikdams kaut ko par tām, tu iepriecētu manu sirdi.”

Sidharta atbildēja: “Jā, man ir bijušas domas un atziņas, šad un tad. Lāgiem, vienu stundu vai dienu, esmu jutis sevī zināšanu, tāpat kā sirdī var just dzīvību. Bija dažas domas, tomēr man būtu grūti izstāstīt tās tev. Raugi, mans Govinda, šī ir viena no manām domām, ko esmu atradis: gudrība nav izstāstāma. Gud­rība, kuru mēģina izstāstīt viedais, allaž izklausās pēc muļķības.”

“Vai tu joko?” Govinda jautāja.

“Es nejokoju. Es saku to, ko esmu atradis. Zināšanas var izstāstīt, bet gudrību ne. To var atrast, to var izdzīvot, var ļaut, lai tā tevi nes, ar to var darīt brīnumus, bet pateikt un iemācīt to nevar. Tieši to es dažkārt nojautu jau jaunībā, tas mani atstūma no skolotājiem. Es esmu atradis domu, Go­vinda, kuru tu atkal uzskatīsi par joku vai muļķību, taču tā ir mana labākā doma. Tā ir: katras patiesības pretstats arī ir pa­tiess! Proti: patiesību vienmēr ir iespējams izrunāt un ietērpt vārdos tikai tad, ja tā ir vienpusīga. Vienpusīgs ir viss, ko var izdomāt domās un izteikt vārdos, tas viss ir vienpusīgs, viss pa pusei, viss bez veseluma, bez noapaļojuma, bez vienotības. Kad diženais Gotama savā mācībā runāja par pasauli, viņam nācās iedalīt to sansārā un nirvānā, šķitumā un patiesībā, cie­šanās un pestīšanā. Citādi nevar, nav cita ceļa tam, kurš grib mācīt. Bet pasaule pati, esošais ap mums un mūsos nekad nav vienpusīga. Ne cilvēks, ne rīcība nekad nav pilnīgi sansāra vai pilnīgi nirvāna, cilvēks nekad nav pilnīgi svēts vai pilnīgi grēcīgs. Tā tikai liekas, jo mēs esam pakļauti šķitumam, ka laiks pastāv patiesībā. Laiks patiesībā nepastāv, Govinda, to es esmu pieredzējis bezgala bieži. Un, ja laiks patiesībā nepa­stāv, tad atstatums, kurš liekas atdalām pasauli un mūžību, ciešanas un svētlaimību, ļauno un labo, arī ir šķitums.”

“Kā tā?” Govinda bailīgi jautāja.

“Klausies uzmanīgi, mīļais, klausies uzmanīgi! Grēcinieks, kāds esmu es un kāds esi tu, viņš ir grēcinieks, tak reiz viņš atkal būs Brahmā, reiz viņš sasniegs nirvānu, būs Buda — un nu raugi: šis “reiz” ir šķitums, ir tikai līdzība! Grēcinieks nav ceļā uz to, lai kļūtu par Budu, viņš neatrodas attīstībā, lai gan mūsu domāšana neprot iztēloties šis lietas citādi. Nē, grēciniekā ir, tagad un jau šodien ir nākamais Buda, visa viņa nākotne jau ir šeit, tev gan viņā, gan sevī, gan katrā jāgodā to­pošais, iespējamais, slēptais Buda. Pasaule, draugs Govinda, nav nedz nepilnīga, nedz arī mēro gausu ceļu uz pilnību: nē, tā ir pilnīga katru acumirkli, katrs grēks jau nes sevī žēlas­tību, visos mazajos bērnos jau ir sirmgalvis, visos zīdaiņos — nāve, visos mirējos — mūžīgā dzīve. Neviens cilvēks nespēj saskatīt, cik tālu otrs ticis savā ceļā, laupītājā un kauliņu spēl­manī gaida Buda, brāhmanā gaida laupītājs. Dziļā meditācijā ir iespēja atcelt laiku, redzēt visu bijušo, esošo un savu topošo dzīvi vienlaikus, un tur viss ir labs, viss ir pilnīgs, viss ir Brāhmans. Tāpēc tas, kas ir, man šķiet labs, nāve man šķiet kā dzīvība, grēks kā svētums, gudrība kā muļķība, tā visam jā­būt, visam vajadzīga tikai mana piekrišana, tikai mana labprātība, mana mīlošā vienprātība, tāds tas nāk man par labu, var mani tikai celt, nekad nevar man kaitēt. Pats ar savu miesu, ar savu dvēseli es esmu uzzinājis, ka ļoti nepieciešams man bija grēks, man bija nepieciešama iekāre, dzīšanās pēc mantas, ārišķība, nepieciešams viskaunpilnākais izmisums, lai iemācītos nepretoties, lai iemācītos mīlēt pasauli, lai vairs nesalīdzinātu to ar kādu paša gribētu, paša iztēlotu pasauli, ar paša izdo­mātu pilnības veidu, bet gan atstātu to tādu, kāda tā ir, un mīlētu to, un ar prieku piederētu tai. — Tās, ak, Govinda, ir dažas no domām, kuras man ienākušas prātā.”

Sidharta noliecās, pacēla no zemes akmeni un pasvārstīja to rokā.

“Šis,” viņš, ar to rotaļādamies, sacīja, “ir akmens, un no­teiktā laikā tas varbūt būs zeme, un zeme pārtaps augā vai dzīvniekā, vai cilvēkā. Agrāk es būtu teicis: “Šis akmens ir tikai akmens, tas ir nevērtīgs, tas pieder Maijas pasaulei; bet, tā kā pārvērtību apritē tas varbūt var tapt arī par cilvēku un garu, tad es tam piešķiru nozīmi.” Tā es varbūt būtu domājis agrāk. Bet šodien es domāju: šis akmens ir akmens, tas ir arī dzīvnieks, tas ir arī Dievs, tas ir arī Buda, es to godāju un mīlu nevis tāpēc, ka tas reiz varētu kļūt par kaut ko citu, bet gan tāpēc, ka tas jau sen un mūžīgi ir viss, — un tieši tāpēc, ka tas ir akmens, kurš man tagad un šodien šķiet esam ak­mens, tieši tāpēc es to mīlu un saredzu vērtību un jēgu katrā no tā dzīslām un iedobumiem, dzeltenumā, pelēkumā, tvir­tumā, skaņā, kādu tas izstrāvo, kad es pa to paklaudzinu, tā virsmas sausumā vai valgumā. Ir akmeņi, kuri pieskaroties at­gādina eļļu vai ziepes, un citi ir kā lapas, citi kā smilts, un katrs ir īpašs un pielūdz Om savā veidā, katrs ir Brāhmans, bet reizē un tikpat daudz arī akmens, eļļains vai ziepēm lī­dzīgs, un tieši tas man patīk un šķiet brīnišķīgi un pielūgsmes cienīgi. — Bet vairāk neliec man par to runāt. Vārdi nenāk par labu slepenajai jēgai, viss allaž kļūst mazliet citāds, tiklīdz ir izrunāts, kļūst mazliet viltots, mazliet muļķīgs — jā, un arī tas ir ļoti labi un man ļoti patīk, arī ar to es esmu ļoti vienis­prātis, ka tas, kas vienam cilvēkam ir dārgums un gudrība, otram vienmēr izklausās kā muļķība.” Govinda klusēdams klausījās.

“Kāpēc tu man stāstīji par akmeni?” pēc brīža viņš vil­cinādamies jautāja.

“Tas notika bez nolūka. Vai varbūt tas bija domāts, lai ap­liecinātu, ka es mīlu šo akmeni un upi, un visas šīs lietas, kuras mēs uzlūkojam un no kurām varam mācīties. Es varu mīlēt akmeni, Govinda, un arī koku vai gabalu tā mizas. Tās ir lie­tas, un lietas var mīlēt. Bet vārdus es nevaru mīlēt. Tāpēc mā­cības man nenozīmē neko, tām nav ne tvirtuma, ne mīkstuma, ne krāsu, ne stūru, ne smaržas ne garšas, tām nav nekā, tikai vārdi. Varbūt tieši tie, šie daudzie vārdi, kavē tevi atrast mieru. Jo arī pestīšana un tikums, arī sansāra un nirvāna ir tikai vārdi, Govinda. Nav tādas lietas, kura būtu nirvāna; ir ti­kai vārds “nirvāna”.”

Govinda sacīja: “Draugs, nirvāna nav tikai vārds. Tā ir doma.”

Sidharta turpināja: “Doma, var jau būt. Man jāatzīstas, mīļais draugs: es īpaši nenošķiru domas no vārdiem. Atklāti sakot, arī domas es nevērtēju pārāk augstu. Lietas es vērtēju augstāk. Piemēram, šeit, šajā pārceltuvē, mans priekštecis un skolotājs bija kāds vīrs, svēts vīrs, kurš daudzus gadus vien­kārši ticēja tikai upei, nekam citam. Viņš pamanīja, ka viņu uzrunā upes balss, no tās viņš mācījās, tā audzināja un mā­cīja viņu, upe viņam šķita kā dievs, daudzus gadus viņš nezi­nāja, ka ikviens vējš, ikviens mākonis, ikviens putns, ikviena vabolīte ir tikpat dievišķi, zina tikpat daudz un var iemācīt tikpat daudz kā godātā upe. Taču, kad šis svētais aizgāja me­žos, viņš zināja visu, zināja vairāk nekā tu un es, bez skolo­tājiem, bez grāmatām, tikai tāpēc, ka bija ticējis upei.”

Govinda jautāja: “Bet vai tad tas, ko tu dēvē par “lietām”, ir kaut kas patiess, kaut kas būtisks? Vai tas nav tikai Maijas māns, tikai tēls un šķitums? Tavs akmens, tavs koks, tava upe — vai tad tie pastāv īstenībā?”

“Arī tas mani pārāk nesatrauc,” Sidharta atbildēja. “Vai nu lietas ir šķitums vai nav, tad jau arī es pats esmu šķitums, un tādējādi tās allaž ir manas līdzinieces. Tieši tas padara tās man tik mīļas un godājamas: tās ir manas līdzinieces. Tāpēc es varu tās mīlēt. Un te būs kāda mācība, par kuru tu smie­sies: mīlestība, ak, Govinda, man šķiet esam pats galvenais. Izprast pasauli, izskaidrot to, nicināt to — tā varbūt ir dižu domātāju darīšana. Bet man ir svarīgi tikai spēt pasauli mīlēt, nenicināt to, neienīst to un sevi pašu, spēt uzlūkot to un sevi, un visas būtnes ar mīlestību, apbrīnu un bijību.”

“To es saprotu,” Govinda teica. “Bet tieši to pašu viņš, Diženais, uzskatīja par mānu. Viņš sludina labvēlību, saudzību, līdzcietību, iecietību, bet ne mīlestību; viņš mums aizliedza mīlestībā saistīt savu sirdi pie zemes lietām.”

“To es zinu,” Sidharta sacīja; zeltains staroja viņa smaids. “To es zinu, Govinda. Un, raugi, nu mēs esam viedokļu bie­zoknī, strīdā par vārdiem. Jo es nevaru noliegt, ka mani vārdi par mīlestību ir pretrunā, šķietamā pretrunā ar Gotamas vār­diem. Tieši tāpēc es tik ļoti neuzticos vārdiem, jo zinu, ka šī pretruna ir šķitums. Es zinu, ka esmu ar Gotamu vienisprā­tis. Patiesi, kā gan lai Viņš nepazītu mīlestību? Viņš, kurš ir atskārtis, cik cilvēks iznīcīgs un niecīgs, un tomēr tik ļoti mī­lējis cilvēkus, ka ilgu, pūliņu pilnu mūžu ir veltījis vienīgi tam, lai viņiem palīdzētu, lai viņus mācītu! Arī viņa, tava dižā skolotāja, mācībā lietas man ir mīļākas par vārdiem, viņa darbi un dzīve svarīgāka par viņa runāšanu, viņa rokas mājiens svarīgāks par viņa uzskatiem. Ne runāšanā, ne domāšanā es saskatu viņa dižumu, bet gan tikai darbos, dzīvē.”

Abi vecie vīri ilgi klusēja. Tad Govinda ierunājās, pakla­nīdamies atvadās: “Es pateicos tev, Sidharta, ka izpaudi man dažas no savām domām. Pa daļai tās ir savādas domas, ne vi­sas es sapratu uzreiz. Lai būtu kā būdams, es tev pateicos un novēlu mierīgas dienas.”

(Bet klusībā viņš nodomāja: šis Sidharta ir dīvains cilvēks, dīvainas domas viņš izsaka, neldzīgi skan viņa mācība. Citādi skan Diženā skaidrā mācība, dzidrāk, skaidrāk, saprotamāk, tajā nav nekā savāda, neldzīga vai smieklīga. Tak citādas nekā Sidhartas domas man šķiet viņa rokas un kājas, viņa acis, piere, elpa, viņa smaids, sveiciens, gaita. Vairs nekad kopš tā laika, kad mūsu dižais Gotama iegāja nirvānā, vairs nekad es ne­esmu sastapis cilvēku, kurš liktu man just: tas ir svētais! Tādu es esmu ieraudzījis vienīgi viņu, šo Sidhartu. Kaut arī viņa mā­cība ir savāda, kaut arī viņa vārdi skan neldzīgi, tak viņa ska­tiens un roka, viņa āda un mati, viss viņā izstaro tādu skaidrību un mieru, tādu līksmi, maigumu un svētumu, kādu neesmu saskatījis nevienā cilvēkā kopš mūsu dižā skolotāja pēdējās nāves.)

Kamēr Govinda domāja un viņa sirdī raisījās strīds, viņš vēlreiz tiecās pie Sidhartas, mīlestības aicināts. Dziļi viņš pa­klanījās rāmi sēdošajam vīram.

“Sidharta,” viņš sacīja, “mēs esam kļuvuši veci. Diezin vai kāds no mums vairs ieraudzīs otru šajā veidolā. Es redzu, mīļotais draugs, ka tu esi atradis mieru. Atzīstu, ka es neesmu to atradis. Saki man, godātais, vēl vienu vārdu, dod man kaut ko tādu, ko es spētu aptvert, ko es spētu saprast! Dod man kaut ko līdzi ceļā! Mans ceļš nereti ir grūts, nereti tumšs, Sidharta.”

Sidharta klusēja un lūkojās viņā ar nemainīgu, rimtu smaidu. Govinda stingi vērās viņam sejā ar bailēm, ar ilgām. Ciešanas un mūžīga meklēšana bija ierakstīta viņa skatienā, mūžīga neatrašana.

Sidharta to redzēja un pasmaidīja.

“Noliecies pie manis!” viņš klusu iečukstēja Govindam ausī. “Noliecies te pie manis! Tā, vēl tuvāk! Pavisam tuvu! Noskūpsti mani uz pieres, Govinda!”

Bet, kad Govinda izbrīnījies, tomēr dziļas mīlestības un nojausmas mudināts, paklausīja viņa vārdiem, pieliecās viņam tuvu klāt un ar lūpām pieskārās viņa pierei, ar Govindu notika kaut kas brīnišķs. Kamēr viņa domas vēl kavējās pie Sidhartas dīvainajiem vārdiem, kamēr viņš veltīgi un negribīgi mē­ģināja izstumt no savām domām laiku, iztēloties sansāru un nirvānu kā vienu veselumu, kamēr pat zināms nicinājums pret drauga vārdiem viņā cīnījās ar milzīgu mīlestību un god­bijību, ar viņu notika tā.

Viņš vairs neredzēja sava drauga Sidhartas seju, tās vietā viņš redzēja citas sejas, daudzas, garu virteni, plūstošu upi, pilnu ar sejām, ar simtiem un tūkstošiem, tās visas nāca un aizgāja, un tomēr šķita pastāvam visas vienlaicīgi, tās nemitī­gi mainījās un atjaunojās, un tomēr visas bija Sidharta. Viņš redzēja zivs, karpas seju ar bezgalīgās sāpēs ieplestu muti, mir­stošu zivi ar stiklainām acīm — viņš redzēja jaunpiedzimuša bērna seju, sarkanu un krunkainu, saviebtu raudās — viņš re­dzēja slepkavas seju, redzēja, kā tas ietriec nazi cilvēka miesā — tai pašā mirklī viņš redzēja, kā šis noziedznieks sasiets tup ceļos un bende ar zobenu nocērt viņam galvu — viņš redzēja kailus vīriešu un sieviešu ķermeņus kaislīgas mīlas skāvienos un cīņās — viņš redzēja izstiepušos līķus, nekustīgus, aukstus, tukšus — viņš redzēja dzīvnieku galvas, mežakuiļu, krokodilu, ziloņu, vēršu, putnu galvas — viņš redzēja dievus, redzēja Krišnu, redzēja Agni — visus šos veidolus un sejas viņš redzēja tūkstoš savstarpējās saistībās, katrs palīdzēja citiem, mīlēja tos, nīda tos, iznīcināja tos, dzemdēja tos no jauna, katrā bija vēlme mirt, kaisli sāpīga iznīcības atzīšana, tomēr neviens ne­mira, katrs tikai pārvērtās, allaž piedzima no jauna, allaž ieguva jaunu seju, tomēr starp iepriekšējo un nākamo seju nenostā­jās laiks — un visi šie veidoli un sejas gremdējās mierā, plūda, radīja sevi, aizpeldēja un iestrāvoja cits citā, un pār visiem pastāvīgi pletās kaut kas plāns, netverams, tomēr esošs, kā plāns stikls vai ledus, kā caurspīdīga āda, čaula vai veidne, vai maska no ūdens, un šī maska smaidīja, un šī maska bija Sid­hartas smaidošā seja, kurai viņš, Govinda, tieši šajā mirklī pieskārās ar lūpām. Un Govinda redzēja, ka šis maskas smaids, šis vienotības smaids pār plūstošajiem veidoliem, šis vienlai­cības smaids pār tūkstoš dzimšanām un nāvēm, šis Sidhartas smaids bija tieši tāds pats, bija tieši tas pats nemainīgais, rim­tais, smalkais, neizdibināmais, varbūt labsirdīgais, varbūt zob­galīgais, viedais, tūkstošveidīgais Gotamas Būdas smaids, kuru viņš pats simtiem reižu bija godbijībā uzlūkojis. Govinda zi­nāja — tā smaida pilnību sasniegušie.

……………

Hermanis Hese, Sidharta, 1922, pilna elektroniskā versija lasāma un lejupielādējama bez maksas internetā:

http://host-a.net/gramataselektroniski/sidharta.rtf

http://www.filefactory.com/file/b1cf23d/n/sidharta_rtf

Pārpublicēts no: http://gramataselektroniski.wordpress.com/2010/05/22/sidharta-hermanis-hese/

Džordžs Orvels tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem angļu 20.gs. rakstniekiem. Viņa ievērojamākie darbi ir antiutopiskais romāns „1984” un politiskā alegorija „Dzīvnieku ferma”. Orvels atzinis, ka viņa romāni faktiski ir vērsti pret jebkuru totalitāru režīmu, kas ierobežo indivīda brīvību.

Romānā attēlotajā pasaulē nepastāv vārda un domas brīvība; ir trīs karojošas valstis ar neierobežotu partijas varu, kuras nemitīgi kontrolē savu pavalstnieku domas un darbus. Galvenais varonis Vinstons Smits dzīvo Okeānijā, ko vada Lielais Brālis un Partija, kur tiek falsificēta vēsture un ir ieviesta „jaunruna”. Vinstons meklē un arī atrod izeju no pastāvošās sistēmas, taču iluzorais priekšstats par iegūto brīvību izgaist, jo sistēmas realizētā uzraudzības funkcija ir visaptveroša.Šī grāmata biedējoši skaidri ataino mūsdienu realitāti, kurā tik bieži tiek karots „miera uzturēšanas” vārdā.

Fragmenti.

……………

Lejā, ielā, vējš plandīja saplēsto plakātu, gan atklājot, gan aizsedzot vārdu Angsocs. Angsocs. Svētie angsoca principi. Jaunruna, dubultdoma, pagātnes grozāmība. Viņš jutās, it kā staigātu pa jūras dzelmes mežu, apmaldījies dī­vainā pasaulē, kur viņš pats bija visdīvainākais dzelmes nezvērs. Viņš bija viens. Pagātne bija mirusi, nākotne neiedomājama. Kas viņam galvoja, ka jel viens dzīvs cilvēks ir viņa pusē? Un kā lai izzina, vai partijas vara nepastāvēs mūžīgi? Par atbildi viņam pretī spīdēja trīs saukļi Patiesības ministrijas baltajā priekšpusē.

KARŠ IR MIERS

BRĪVĪBA IR VERDZĪBA

NEZINĀŠANA IR SPĒKS

Viņš izvilka no kabatas divdesmit piecu centu monētu. Uz tās sīkiem burtiem bija iespiesti tie paši saukļi, un monētas otrā pusē bija Lielā Brāļa galva. Acis sekoja viņam pat no naudas gabala. Tā bija uz naudas, uz past­markām, uz grāmatu vākiem, karogiem, plakātiem un cigarešu paciņām -visur. Acis vienmēr novēroja, balss visur sekoja. Guļot vai nomodā, strādājot vai ēdot, istabā vai ārā, vannā vai gultā – izbēgt nebija iespējams. Pašam piederēja tikai daži kubikcentimetri telpas galvaskausā.

……………

Visos laikos, par kuriem uzglabājušies rakstiski pierādījumi, un, domājams, kopš neolīta beigām, pasaulē bijuši trejādu kārtu cilvēki – augstie, vidējie un zemie. Tie ir tikuši iedalīti dažādās sīkākās kategorijās, kas apzīmētas neskaitāmiem vārdiem, un to relatīvais daudzums, kā arī savstarpējās attiecības dažādos laikmetos ir mainījušās, bet sabiedrības būtiskā struktūra nekad nav grozījusies. Pat pēc lieliem apvērsumiem un šķietami galīgām pārmaiņām arvien nostabilizējies tas pats stāvoklis, gluži kā žiroskops vienmēr atgriežas līdzsvarā, lai cik tālu to noliektu uz vienu vai otru pusi.

Šo triju grupu mērķi ir pilnīgi nesavienojami. Augsto mērķis ir palikt tur, kur tie ir. Vidējo mērķis ir apmainīties vietām ar augstajiem. Zemo mērķis, ja vien viņiem tāds ir – jo zemo raksturīgā, pastāvīgā iezīme ir tā, ka viņi ir grūta darba notrulināti un tikai retos mirkļos atskārš kaut ko ārpus savas ikdienišķās dzīves, – atcelt visas atšķirības un radīt sabiedrību, kur visi cilvēki būtu vienlīdzīgi. Tā visā vēstures gaitā atkal un atkal atkārtojas cīņa, kas galvenajās līnijas ir tomēr viena un tā pati. Ilgus laikposmus augstie šķietami droši tur varu savās rokās, bet agrāk vai vēlāk vienmēr pienāk brīdis, kad tie vai nu zaudē ticību sev, vai spēju gudri valdīt, vai abas. Tad tos gāž vidējie, kas dabū zemos savā pusē, iegalvojot tiem, ka cīnās par brīvību un taisnību. Tiklīdz vidējie sasnieguši mērķi, tie nogrūž zemos atpakaļ vecajā verdzības stāvoklī un paši kļūst augstie. Tad no vienas šīs grupas vai no abām atšķeļas jauna vidējo grupa un atkal sākas cīņa. No visām trim grupām tikai zemajiem nekad, pat ne uz īsu brīdi nesekmējas tuvoties mērķu īstenojumam. Būtu pārspīlējums, ja teiktu, ka visā vēstures laikā nav bijis nekāda materiāla progresa. Pat tagad, pagrimuma periodā, caurmēra cilvēkam klājas labāk nekā pirms dažiem gadsimtiem. Taču ne bagātības vairošanās, ne sadzīves formu nogludināšanās, ne reformas, ne revolū­cijas nav cilvēci ne par milimetru tuvinājušas vienlīdzībai. No zemo viedokļa raugoties, neviena vēsturiska pārmaiņa nav nozīmējusi neko vairāk par kaklakungu vārda maiņu.

……………

Ir tikai četri veidi, kā valdošā grupa var krist un zaudēt varu. Vai nu valsti iekaro ārējs ienaidnieks, vai valdošā grupa valda tik nemākulīgi, ka masās mostas nemiers un tās saceļas, vai tā pieļauj, ka nodibinās stipra un neapmierināta vidējo grupa, vai arī zaudē pašpaļāvību un gribu valdīt. Šie cēloņi neiedarbojas atsevišķi; parasti lielākā vai mazākā mērā vērojami visi četri. Valdošā šķira, kas prastu no tiem izsargāties, paliktu pie varas mūžīgi. Tātad izšķīrējs faktors galu galā ir pašas valdošās šķiras garīgā satversme.

……………

Tāpēc karš, ja to vērtējam no agrāko karu viedokļa, ir tikai krāpšana. Tas atgādina cīniņus starp atgremotajiem, kuru ragi tā veidoti, ka šie dzīvnieki nemaz nevar cits citu ievainot. Tomēr, kaut arī nereāls, karš nav nenozīmīgs. Tas aprij patēriņa preču pārpa­likumu un palīdz saglabāt to sevišķo garīgo atmosfēru, kas hierarhiskai sabiedrībai ne­pieciešama. Karš, kā būs redzams, tagad ir tīri iekšēja lieta. Pagātnē visu valstu valdošās grupas, lai arī varbūt apzinādamās kopīgās intereses un tātad arī kara postījumiem sprau­žamās robežas, cīnījās cita ar citu un uzvarētāji vienmēr aplaupīja uzvarētos. Mūslaikos tās nemaz necīnās cita ar citu. Katra valdošā grupa izraisa karu pati pret saviem pavalst­niekiem, un kara nolūks ir nevis iekarot vai pasargāt no iekarošanas kādu zināmu teritoriju, bet gan saglabāt neskartu sabiedrības struktūru. Tāpēc vārds “karš” ir ieguvis maldinošu nozīmi. Varbūt pareizāk būtu teikt, ka, kļūdams pastāvīgs, karš ir beidzis eksistēt. īpašā ietekme, kāda karam bija uz cilvēci starp neolītu un divdesmitā gadsimta pirmo pusi, ir zudusi un tās vietā stājies pavisam kas cits. Rezultāts būtu gandrīz tas pats, ja trīs pārvalstis mitētos karot cita ar citu, noslēgtu mūžīgu mieru un nepārkāptu savas robežas. Tajā gadījumā ikviena joprojām būtu neatkarīgs universs, uz visiem laikiem at­brīvojies no ārēju briesmu nevēlamās ietekmes.

Īsteni pastāvīgs miers būtu tas pats, kas nemitīgs karš. Tāda – lai gan partijas biedru lielais vairums to saprot tikai seklākā nozīmē – ir jēga partijas sauklim: karš ir miers.

……………

Piramīdas virsotnē stāv Lielais Brālis. Lielais Brālis ir nemaldīgs un visvarens. Katru panākumu, katru veikumu, katru uzvaru, katru zināt­nisku atklājumu, visu pieredzi, visu gudrību, visu laimi, visus tikumus pasludina par tiešiem viņa vadības un iedvesmas augļiem. Lielo Brāli neviens nav redzējis. Viņš ir seja uz sētām un sienām, balss tālekrānā. Mēs droši varam ticēt, ka viņš nekad nemirs, un pastāv jau diezgan pamatotas šaubas, vai viņš ir dzimis. Lielais Brālis ir maska, kādā partija parādās pasaulei. Viņa uzdevums ir darboties kā fokusam, kur koncentrējas mīlestība, bailes un godbijība, kuras vieglāk just pret indivīdu nekā pret organizāciju. Aiz Lielā Brāļa ir iekšējā partija ar ierobežotu biedru skaitu, seši miljoni, tātad nedaudz mazāk par diviem procentiem Okeānijas iedzīvotāju. Aiz iekšējās partijas ir ārējā partija. Ja iekšējo uzskata par valsts smadzenēm, tad ārējo var salīdzināt ar tās rokām. Aiz tās ir tumšās, neizglītotās masas, kuras parasti saucam par “proletariātu” un kuras sastāda apmēram astoņdesmit piecus procentus iedzīvotāju.

……………

Partija nav šķira vārda senākajā nozīmē. Tā necenšas varu atstāt saviem tiešajiem pēcnācējiem; bet, ja nekā citādi nevarētu nolikt priekšgalā spējīgākos cilvēkus, tā būtu pilnīgi gatava papil­dināt partijas rindas ar jauniem biedriem no proletariāta. Fakts, ka partijas vara nepāriet no paaudzes uz paaudzi mantojuma ceļā, kritiskajos gados lielā mērā palīdzēja neitralizēt opozīciju. Vecākā gājuma sociālists, mācīts cīnīties pret tā saucamajām “šķiru privilēģijām”, ticēja, ka vara, kas nav mantojama, nevar būt pastāvīga. Viņš neredzēja, ka oligarhijas ilglaicībai nav jābūt fiziskai, tāpat viņš neiedomājās, ka aristokrātijām, kur vara pārgāja no tēviem uz dēliem, vienmēr bijis īss mūžs, turpretī tādas adoptīvas organizācijas kā Katoļu baznīca reizēm pastāvējušas simtiem un tūkstošiem gadu. Oligarhiskas valdīšanas būtība ir nevis varas fiziska mantošana, bet zināma pasaules uzskata un zināma dzīvesveida pastāvība cauri paaudzēm. Valdošā grupa paliek valdītāja tik ilgi, kamēr tā var nozīmēt pēctečus. Partija necenšas mūžīgi uzturēt savas asinis, bet gan pati sevi. Nav svarīgi, kā rokās ir vara, ja vien hierarhiskā struktūra vienmēr paliek nemainīga.

……………

Pagātnes grozīšana vajadzīga aiz diviem iemesliem, no kuriem viens ir sekundārs, tā sakot, piesardzības iemesls. Sekundārais iemesls ir tas, ka partijas biedrs līdzīgi proletārietim tagadnes apstākļus pacieš daļēji tāpēc, ka viņam nav dzīves standarta, ar ko tos salīdzināt. Viņš jāatgriež no pagātnes gluži tāpat, kā jāatšķir no ārzemēm, jo partijas bied­ram jātic, ka viņam klājas labāk nekā viņa senčiem un ka materiālā komforta caurmēra līmenis pastāvīgi ceļas. Taču daudz svarīgāks pagātnes pielāgošanas iemesls ir vajadzība saglabāt partijas nemaldīgumu. Ne tikvien runas, arī statistika un arhīvu dokumenti pa­stāvīgi jāpieskaņo tagadnes vajadzībām, lai pierādītu, ka partijas pareģojumi visos gadī­jumos ir piepildījušies.

……………

Dubultdoma nozīmē spēju turēt prātā vienā laikā divas pretrunīgas atziņas un abas atzīt par pareizām. Partijas intelektuālis zina, kādā virzienā viņam jāgroza savas atmiņas, tāpēc viņš zina, ka izspēlē joku ar īstenību; bet, lietojot dubultdomu, viņš tajā pašā laikā sevi nomierina, ka īstenībai nav pāri darīts. Šim procesam jābūt apzinīgam, citādi tas netiktu veikts pietiekami precīzi, bet tam jābūt arī neapzinīgam, jo citādi tas radītu vilto­juma un tātad vainas sajūtu. Dubultdoma ir angsoca īstā būtība, partijas galvenais uzde­vums ir lietot apzinātu krāpšanu, paturot nolūka tiešumu, kāds piemīt pilnīgam godīgu­mam. Teikt apzinātus melus, vienlaikus tiem patiesi ticot, aizmirst katru faktu, kas kļuvis neērts, un vēlāk, kad tas atkal ir noderīgi, izvilkt to no aizmirstības tieši tik ilgam laikam, cik vajag, noliegt objektīvo īstenību un reizē paturēt prātā šo īstenību, ko noliedz, – tas viss ir nepieciešami vajadzīgs.

……………

- Vai tāda persona kā Goldsteins vispārīgi eksistē? – viņš iejautājās.

- Jā, tāda persona eksistē. Viņš dzīvo. Kur, to nezinu.

- Un sazvērestība – organizācija? Vai tā ir reāla? Vai tā nav gluži vienkārši domu policijas izgudrojums?

- Nē, tā ir reāla. Mēs to saucam par Brālību. Par to jūs nekad daudz neuzzināsiet; tikai to, ka tā pastāv un ka jūs pie tās piederat. Pie tā es vēl atgriezīšos. – Viņš paskatījās rokas pulkstenī. – Pat iekšējās partijas biedriem nav ieteicams izslēgt tālekrānu ilgāk par pusstundu. Jums nevajadzēja nākt šurp abiem reizē; jums būs jāaiziet atsevišķi.

- Jums, biedrene, – viņš pamāja ar galvu Džūlijai, – jāaiziet pirmajai. Mūsu rīcībā vēl ir kādas divdesmit mi­nūtes. Jūs sapratīsiet, ka man vispirms jums jāuzdod daži jautājumi. Vispārīgi runājot, ko esat ar mieru darīt?

- Visu, kas ir mūsu spēkos, – Vinstons atbildēja.

Obraiens mazliet pagriezās krēslā, lai ieskatītos Vinstonam sejā. Džūliju viņš tikpat kā neievēroja, laikam domādams, ka Vinstons runā par abiem. Īsu mirkli viņš pievēra acis. Tad sāka uzdot jautājumus klusā, neizteiksmīgā balsī, it kā būtu pie tiem pieradis kā pie katķisma un lielāko tiesu atbilžu zinātu jau iepriekš.

- Vai esat ar mieru ziedot savu dzīvību?

-Jā.

- Vai esat ar mieru izdarīt slepkavību?

-Jā.

- Izdarīt sabotāžas aktus, kas var maksāt dzīvību simtiem nevainīgu cil­vēku?

-Jā.

- Nodot savu dzimteni?

-Jā.

- Vai esat gatavi krāpt, viltot, draudēt, samaitāt bērnus, izdāļāt narko­tiskas vielas, veicināt prostitūciju, izplatīt venēriskas slimības – darīt visu, kas vien var demoralizēt un vājināt partijas varu?

-Jā.

- Piemēram, ja mūsu interesēs būtu iešļākt sērskābi bērna sejā – vai jūs to darītu?

-Jā.

- Vai esat sagatavojušies atteikties no savas personības un mūža atlikumu nodzīvot kā apkalpotāji vai ostas strādnieki?

-Jā.

Vai esat ar mieru izdarīt pašnāvību, ja jums to pavēlētu?

-Jā.

……………

Kā vienmēr, Vinstons gulēja augšpēdu. Taču šoreiz siksnas bija vaļīgākas. Tās viņu arvien vēl turēja pie guļvietas, bet viņš varēja mazliet pakustināt ceļus, pagriezt galvu uz vienu vai otru pusi un līdz elkoņiem palocīt rokas. Arī skaitļu ripa viņu vairs tā nešausmināja. Viņš varēja izvairīties no pēkšņajām sāpēm, ja vien laikā apķērās; sviru Obraiens pavilka tikai tad, kad Vinstons runāja ļoti muļķīgi. Reizēm pagāja vesels seanss, un skaitļu ripu nemaz neizmantoja. Viņš neatcerējās, cik seansu jau pārcietis. Likās, pro­cedūra ilga nenoteicamu laiku – varbūt vairākas nedēļas -, un seansu starp­brīži tikpat labi varēja būt veselas dienas kā dažas stundas.

- Te guļot, – Obraiens turpināja, – jūs bieži esat domājis – un pat man jautājis -, kāpēc Mīlestības ministrija jums ziedo tik daudz laika un pūļu. Un, kad bijāt brīvs, jūs būtībā lauzījāt galvu par to pašu jautājumu. Jūs spējat aptvert tās sabiedrības, kurā dzīvojat, mehānisko struktūru, bet ne tās dziļā­kos motīvus. Vai atceraties, ka dienasgrāmatā rakstījāt: “Es saprotu, kā; es nesaprotu, kāpēc.” Tobrīd, kad domājāt par šo “kāpēc?”, jūs šaubījāties par savu veselo saprātu. Jūs izlasījāt Grāmatu – Goldsteina grāmatu – vai vismaz dažas tās daļas. Vai tā jums pateica kaut ko tādu, ko vēl nezinājāt?

- Vai jūs arī esat to lasījis? – Vinstons iejautājās.

- Esmu to sarakstījis. Tas ir, piedalījies tās sarakstīšanā. Jūs jau zināt, ka nevienu grāmatu nesaraksta individuāli.

- Vai tas, kas tur rakstīts, ir tiesa?

- Kā apraksts, jā. Programma, ko tā izklāsta, ir absurda. Slepenā zināšanu krāšana – pakāpeniska izglītības apgūšana – beidzot proletariāta sacelšanās -partijas gāšana. Jūs jau pats paredzējāt, ka tāds būs secinājums. Tās visas ir muļķības. Proletārieši nekad nesacelsies – ne pēc tūkstošiem, ne miljoniem gadu. Viņi to nespēj. Iemesls man jums nav jāsaka: jūs to jau zināt. Ja kādreiz esat lolojis sapņus par bruņotu sacelšanos, jums tie jāatmet. Nav veida, kā partiju varētu gāzt. Partijas likums ir – valdīt mūžīgi. Pieņemiet to par savu domu izejas punktu!

Viņš pienāca tuvāk pie gultas. – Mūžīgi! – viņš atkārtoja. – Un tagad atgriezīsimies pie jautājuma “kā” un “kāpēc”. Jūs ļoti labi saprotat, kā partija patur varu. Tagad sakiet man – kāpēc mēs pieķeramies varai? Kāds ir jūsu uzskats? Kāpēc mēs gribam varu?

- Nu, runājiet, – viņš piebilda, kad Vinstons klusēja.

Taču Vinstons vēl dažas minūtes neko neteica. Viņu bija pārņēmusi ne­varība. Vieglais, neprātīgais jūsmas mirdzums atkal vīdēja Obraiena sejā. Viņš jau iepriekš zināja, ko Obraiens teiks: partija tiecas pēc varas nevis savā, bet tikai vairuma labā; tā tiecas pēc varas tāpēc, ka cilvēki galvenokārt ir vārgi, gļēvi radījumi, kas nespēj paciest brīvību, neuzdrīkstas skatīties patiesībai acīs, tāpēc citiem, par tiem stiprākiem, tie vienmēr jāvalda un sistemātiski jāmaldina; cilvēcei jāizvēlas vai nu brīvība, vai laime, un cilvēces lielākajai tiesai laime noderīgāka nekā brīvība; partija ir mūžīga vārgo aizstāve, paš­aizliedzīga sekta, kas dara ļaunu, lai reiz nāktu labs, ziedo savu laimi citu labā. “Visbriesmīgākais,” Vinstons nodomāja, “ka es tam ticēšu, ja viņš tā teiks.” To jau varēja viņam no acīm nolasīt. Obraiens zināja visu. Tūkstoškārt labāk nekā Vinstons viņš zināja, kāda pasaule ir īstenībā, kādā pagrimumā dzīvo ļaužu masas un ar kādiem meliem un varmācībām partija tās tādā stāvoklī tur. Viņš visu to bija sapratis, apsvēris, un tomēr tas neko negrozīja: pēdējais mērķis attaisnoja visu. “Ko lai iesāk pret ārprātīgo, kas gudrāks par tevi, kas mierīgi noklausās tavos iebildumos un tad tikpat stūrgalvīgi paliek pie sava ārprāta?” Vinstons domāja.

- Jūs mūs valdāt mūsu pašu labā, – viņš vārgi izteica. – Jūs domājat, ka cilvēki nespēj paši pār sevi valdīt, tāpēc…

Viņš satrūkās un gandrīz iekliedzās. Caur viņa ķermeni izšāvās svelošas sāpes. Obraiens bija pabīdījis sviru līdz 35.

- Tas bija muļķīgi, Vinston, tiešām muļķīgi! – viņš sacīja. – Jums vajadzētu gan zināt labāk un nerunāt tādas blēņas.

Viņš pavilka sviru atpakaļ un turpināja:

- Nu, es jums pateikšu atbildi uz savu jautājumu. Tā ir šāda. Partija tiecas pēc varas tikai pati savā labā. Citu labums mums nerūp; mūs interesē tikai vara. Ne mums rūp bagātība, ne greznība, ne ilgs mūžs, ne laime; tikai vara, tīra vara. Ko nozīmē tīra vara, to tūliņ sapratīsiet. Mēs atšķiramies no visām pagātnes oligarhijām tajā ziņā, ka apzināmies, ko darām. Visi citi, pat tie, kuri mums līdzinājās, bija gļēvuļi un liekuļi. Vācu nacionālsociālisti un krievu ko­munisti mums ļoti pietuvojās savās metodēs, bet viņiem nekad nepietika drosmes atzīt savus motīvus. Viņi izlikās un varbūt pat ticēja, ka varu sa­grābuši negribot un uz ierobežotu laiku un ka turpat aiz stūra ir paradīze, kur visi cilvēki būs brīvi un vienlīdzīgi. Mēs tādi neesam. Mēs zinām, ka neviens nesagrābj varu nolūkā no tās atteikties. Vara nav līdzeklis; tā ir mērķis. Dik­tatūru nenodibina, lai nosargātu revolūciju; revolūciju gan izraisa, lai nosar­gātu diktatūru. Vajāšanas nolūks ir vajāšana. Spīdzināšanas nolūks ir spīdzinā­šana. Varas mērķis ir vara.

……………

Džordžs Orvels, 1984, 1949, pilna elektroniskā versija lasāma un lejupielādējama bez maksas internetā:

http://host-a.net/gramataselektroniski/1984.rtf

http://www.filefactory.com/file/b4cc9cd/n/1984_rtf

Pārpublicēts no: http://gramataselektroniski.wordpress.com/2010/05/22/1984-dzordzs-orvels/

Pāvils Rozītis (1889–1937) – latviešu rakstnieks, žurnālists, tulkotājs. Bijis latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības priekšsēdētājs, valdes loceklis; cenzors Latvijas armijas štāba informācijas nodaļā; Izglītības ministrijas Mākslas nodaļas, kā arī Mākslas un kultūras departamenta vadātājs; vadājis Tautas augstskolas literāro studiju, Inteliģento bezdarbnieku nodaļu Tautas labklājības ministrijā; bijis Rīgas pilsētas 3. bibliotēkas pārzinis un Latvijas un PSRS tautu kultūras tuvināšanās biedrības priekšsēdētājs. Bijis redaktors žurnālā «Ritums», apgāda «Latvju kultūra» literārais redaktors, laikraksta «Pēdējā Brīdī» redaktors, kā arī laikraksta «Dienas Lapa» redaktors.

Romānā attēlota 19.gs. 20-o gadu Latvijas politekonomiskā vide: biznesa metodes, ētika, filozofija, uzņēmēju savstarpējās attiecības, attieksme pret apkārtējiem, muļķība un naivums, kas līdzinās mūsdienām.

Fragmenti.

……………

- Nu, kā izgāja? Ko ministrs teica? Cik iegrieza? — Briedim pretī bira jautājumu krusa. Bet Briedis mierīgi apsēdās, nesteigdamies atpogāja kažoku un noslē­pumaini pasmaidīja, jo viņš bija apņēmies nevienam ne­stāstīt sava gājiena patieso iznākumu.

- Kā nu izgāja, vai tad ar tiem birokrātiem var ko izrunāt? Tie jau iedomājas, ka valsts nauda ir viņu pašu, un tad sēd kā pūķi uz lādēm, — Briedis aprāvās, jo juta, ka pret savu gribu bija sācis stāstīt patiesību.

- Ak tad nedeva vis? Taisni tāpat kā man: valsts naudu tā nevarot dot, vajagot nodrošinājumu. Ar savu privāto mantu katrs varot rīkoties pēc patikas. Bet es viņam atcirtu, ka taisni privātai mantai vajag nodroši­nājumu. Valsts nauda pieder visiem, un tādēļ mums katram ir tiesības no valsts aizņemties pēc vajadzības. Kam tad viņi dos, ja ne ražīgam dzīves atjaunošanas darbam? — pukojās konservu fabrikants Teodors Sesks, uz kura ķilavu bundžām bija uzkrāsota liela siļķe ar valsts karogu mutē. Seska vārdi Brieža sirdī sakustināja visu neapslāpējamo rūgtumu, un vārdi atkal lauzās ārup:

- Es viņam pateicu skaidri, ka tāda Latvija, kas no mums ņem tikai nodokļus, bet atrauj pabalstus un aizdevumus, tāda Latvija mums nav vajadzīga. Ja valsts nevar palīdzēt tikt pie turības, tad viņa man nav vajadzīga. Es bez viņas iztikšu, kā iztikām visi līdz šim Ja Latvijā latvieši nevar tikt pie mantas, tad mēs labāk dzīvojam zem krieviem, poļiem, vai kā viņus visus tur sauc! — Briedis nobeidza ar enerģisku žestu un izdzēra krietnu glāzi šņabja.

- Pareizi, tā viņiem, vajag atbildēt! — atzinīgas balsis piebalsoja, kaut gan sejās mirdzēja prieks par Brieža neveiksmi.

……………

- Kas tur nu vēl ko domāt, viss jau ir skaidrs. Cik­reiz tu to neesi apsvēris!

- Nē, tā lieta ir tik plaša un svarīga, ka par viņu domāt un pārlikt nekad nebūs diezgan. Tev un man viss ir skaidrs un vienkāršs. Bet vai to sapratīs arī visi tie, kas sanāks sapulcē un kuru pakauši ir biezi? Es šaubos, ka viņu kūtrās galvas manu projektu uzreiz spēs aptvert. Vajadzēs ilgi stāstīt un skaidrot. Tādēļ iznākumu vēl nemaz nevar paredzēt.

- Bet ko tu darīsi, ja viņi tavu priekšlikumu izgāzīs cauri? — Berta ķircinājās, jo viņa negribēja, ka vīrs atkal nogrimtu savās domās. Labāki lai viņš runā par saviem veikaliem nekā klusē.

- Vai tu domā, ka tas tiešām varētu notikt? — Ceplis gandrīz uztraukts iejautājās.

- Kāpēc gan tas nevarētu notikt!

- Nu, nedomā, ka es tik drīz padošos! Šoreiz būšu pacietīgs un neatlaidīgs, jo zinu, kādēļ to darīšu.

- Bet ja nu tomēr nekas neiznāks?

- Berta, tu laikam gribi manī katru ticību nokaut, — Ceplis norājoši runāja. — Es tādas varbūtības nemaz nepielaižu. Bet, ja nu tomēr tas notiktu, tad savu no­domu izvedīšu viens pats un arī lielā peļņa piederēs man vienam.

- Bet tev nebūs tik daudz naudas.

- Nebūs tik daudz naudas? Kā tu runā, taisni tādēļ jau es viņus visus šodien aicinu kopā! Citādi viņi man nebūtu vajadzīgi.

- Es to ļoti labi saprotu. Bet man gribas zināt, kur tu ņemsi iztrūkstošo naudu, ja visi aicinātie no tava priekšlikuma atteiksies?

- Gan es sadabūšu. Latvijas banka man atvēlēs vajadzīgos līdzekļus. Tos trūkstošos trīsdesmit vai četr­desmit miljonus viņi man labprāt piešķirs, ja būs iepa­zinušies ar lieliskā uzņēmuma nākotnes izredzēm un mana ieguldītā kapitāla lielumu, — Ceplis lepni no­teica.

- Bet tu man apsolījies ar savu naudu neriskēt.

- Tādēļ es arī gribu citus iejūsmināt. Bet, ja tas neizdotos, tad pēc valsts aizdevuma saņemšanas es savu ieguldīto kapitālu izņemšu laukā un noguldīšu ārzemju bankās. Namu jau laikus es pārrakstīšu uz tavu vārdu. Tikai to neviens nedrīkstēs zināt. Apsoli, ka tu nevie­nam neteiksi.

- To es varu uz kādu laiku apsolīt. Bet, kad nams būs uz manu vārdu, tad es varēšu šķirties no tevis, — Berta jokoja.

- Vai tu tagad nevari?

- Tu man nedosi namu līdz. Un bez mantas es šķirties negribu.

- Nebīsties, arī tad tev nebūs mantas, jo uz nama par pilnu vērtību es iztaisīšu obligācijas un tās patu­rēšu sev kabatā, — Ceplis jocīgi iesmējās, bet viņa vār­dos bija daudz patiesības.

- Tad tu mani gribi apkrāpt tāpat kā savus nāko­šos akcionārus! — Berta izlikās nopietna.

- Kā tu runā, vai tad es gribu viņus apkrāpt! — Ceplis kā izbijies iesaucās.

- Ne tikai akcionārus, bet arī banku! Tu nupat teici, ka, tiklīdz saņemšot aizdevumu, tad tūliņ ieguldīto kapitālu izņemšot laukā un pārvedīšot uz ārzemju ban­kām. Vai tā nav krāpšana?

- Tu nekā no visa tā nesaproti! Vispār nav labi, ka sievieši sāk maisīties vīru darīšanās. Jūsmo labāk par pavasari un skaisto laiku, — Ceplis ironizēja.

……………

Arī Edmunts Sausais smaidīja vien, kaut skatā tam bija tēraudaini ass mirdzums. Viņš nebija apreibis, jo kāzu prieki tam tikai ārēji tinās apkārt kā daudzkrā­saina serpentina lentas. Iekšēji Sausais bija palicis mie­rīgs un skaidrs. Kā slīpēta metāla atmirdzā viņš sevī uztvēra visu notiekošo. Par laimes vēlējumiem pateicās, bet glaimi viņam nepielipa, kā dzelzij nepielīp vate. Viņš zināia, ka te nekam nevar ticēt, viss ir uzposts, uzpolsterēts un uzkrāsots. Zem katras frakas slēpās nelietis: viens gudrāks un slīpētāks, otrs rupjāks un neldzīgāks. Bet zīdos ievīstītās fejas bija katram pieejamas, kas tikai gribēja un prata. Valentina starp viņām tomēr nebija pati sliktākā.

……………

- Ko jūs domājat par Briedi un visām viņa blē­dībām? — Ceplis, kā valodas meklēdams, iesāka.

- Ko nu es varu domāt. Bet tīrs cilvēks viņš nebija.

- Par tīrību nerunāsim. Cik nu mēs kurais tīrs esam, tas cits jautājums. Bet man gan nebija ne jaus­mas, ka viņš varētu tāds blēdis būt.

- Nu, no blēžiem jau reti kad to var manīt. Tie vienmēr izliekas godīgi.

- Tad, pēc jūsu domām, — lai nebūtu blēdis, vajag izlikties negodīgam? Pareizi, es arī tā vienmēr daru. Tikai pie jums gan to nevar manīt.

- Visi jau nav tādi meistari uz izlikšanos kā . . . — Caune aprāvās un samulsa no savas pārdrošības.

- Kā es, jūs gribējāt teikt. Tas pareizi. Bez izlik­šanās tirdzniecībā un rūpniecībā uz priekšu nevar tikt. Ko jūs sakāt, ja mēs rītu nodotu Zuša vekseļus iekasēt?

- Viņš taču ir mūsu valdes loceklis!

- Taisni tādēļ, jo arī valdes locekļi nevar muti pa­laist, kā to šodien dara Cīrulis ar Zuti, un celt uzņē­mumam neslavu. Es viņus saliekšu gredzenā, lai jūt, ka nejokoju.

……………

Nepagāja ne nedēļa, kad Zuša vekseļi tiešām tika protestēti. Tūliņ pēc protesta un tiesas sprieduma Cep­lis Zuša fabrikā aprakstīja neizstrādāto kokmateriālu un gatavos finierus un koka kastes. Zutis gan cerēja uz Dziļupieša iejaukšanos un tādēļ sevišķi neuztraucās. Vek­seļu protestu katrā laikā varēja anulēt, ja tikai Dziļupie­tis to lietu ņems savās rokās. Tā tas jau vairākkārt bija noticis. Bet šoreiz Zutis savās cerībās vīlās: Dziļupietis mierīgi nogaidīja, kamēr Ceplis visu vekseļu sumu bija iekasējis, un tad uzreiz uzteica visus bankas kreditus. Tikai tagad Zutis saprata, ka viņa uzņēmums tiek ne­glābjami pazudināts. Dziļupietis bija ieinteresēts «Cepļa» operācijās un peļņā. Vai tad viņš varēja pieļaut zaudējumus tur, kur tie vēl bija novēršami? Draudzībai nav vietas tur, kur jāglābj savu veikalu intereses. Tā drīz vien apklusa finieru un koka kastu fabrika, un Mārtiņš Zutis bija bankrotējis fabrikants. Visu Zuša mantību izpārdeva, bet, kad tad vēl nepietika, — apķīlāja sievasbrāļa mantu un namus. Tas bija bankrots, kas stipri sa­kustināja visu tirdzniecisko Rīgu. Daudzi koku tirgotāji vaimanāja un plēsa matus, jo viņi Zuti ar materiālu bija plaši kreditējuši. Arī privātās bankas cieta prāvus zau­dējumus, jo Latvijas banka savas sumas iekasēja vis­pirms. Fabrikas strādniekiem gāja grūti ar nostrādātās algas dabūšanu. Tā pavairojās Rīgas bezdarbnieku skaits, jo jaunu darbu atrast nebija viegli.

……………

Kādu vakaru Zutis kopā ar sievu ar Berlines vilcienu atstāja Rīgu. Viņi abi brauca uz dienvidiem, uz Itāliju, lai tur saulē un svešumā aizmirstu visus dzimtenes trok­šņus. Zuša kundze vienmēr bija sapņojusi par Itāliju, par Venēcijas kanāliem un gondolām. Tagad šis sapnis so­lījās piepildīties, un prieks par to viņai mazināja skum­jas par brāļa mantas izputināšanu. Arī Zutis nejutās sevišķi satriekts, jo viņam ārzemēs bankās glabājās no­guldījumi, ko tas teicās taupām rupjai maizei. Tagad nu šīs rupjās maizes laiks bija pienācis, un Zutis, noguldī­jumus pārbaudot, atzina, ka naudas pietiks dažam labam gadam mierīgai dzīvei ārzemēs.

Šo Zuša noslēpumu nezināja pat sieva, un uz ārze­mēm viņa posās tikai uz neilgu laiku, kamēr pietiks lī­dzekļu, kas vīram bija kabatā skaidrā naudā. Tādēļ sievu sevišķi pārsteidza Zuša vārdi, ko tas teica, vilcienam gar Torņkalnu skrejot.

- Tagad saki Rīgai ardievas uz ilgāku laiku.

Nūja, uz mēnešiem diviem trim.

- Uz gadiem diviem trim, tad būs pareizi. Ko mēs te darīsim tik ātri atpakaļ?

- Bet no kā tad mēs ārzemēs dzīvosim?

- Iztiksim no gaisa un mīlestības. Vai tad fabri­kants arī vienreiz nevar bezrūpīgs būt?

- Bet taču ne bankrotējis, kam pārvaldnieks nesūta naudu klāt.

- Es domāju, ka taisni bankrotējis var būt vēl bez­rūpīgāks, jo viņam ārzemēs nav jāmeklē saviem ražo­jumiem tirgus. Un vēl sevišķi, ja pārvaldnieks ir parū­pējies par fabrikanta ceļojumu jau labi sen pirms bank­rota, — Zutis smējās, un viņa smiekli bezrūpīgi sitās pret starptautiskā guļamvagona otrās klases sienām.

- Vai tev ir kādi ietaupījumi un noguldījumi ārze­mes?

- Katram cilvēkam var pienākt nedienas. Tādēļ ik­viens, šampanieti dzerot, lai atlicina ne tikai zelterim, bet arī paģiru šņabim.

- Tad tu manu brāli esi diezgan nekaunīgi ap­krāpis, — Zuša kundze sacirtās un juta, ka viņi, braucot uz ārzemēm, netaisnību nodara brālim, kam visa manta izputināta.

- Arī mani ietaupījumi tava brāļa mantu neglābtu. Bez tam viņš jau pats nav to visu sakrājis, bet manto­jis no tēva. Vai viņa tēvs nebija ari tavs tēvs?

- Bet mana pūra nauda jau sen ir nodzīvota.

- Kāpēc tēvs tev deva tik maz, bet brālim atstāja visu? Izlīdzinošai taisnībai vienreiz jānāk. Lai brālis ari mācas maizi pelnīt. Viegli ir turību mantot no tēva un tad ar to lepoties. Ikviens cilvēks par savu drīkst saukt tikai to, ko viņš patiešām pats ieguvis. Turīgu latviešu bērni dzīvei ir pilnīgi nederīgi, jo viņi lepojas un pļēguro ar vecāku mantu, nepacietīgi gaidīdami tēva nāvi.

- Par  manu brāli to neviens nedrīkst teikt. Viņš nav ne dzērājs, nedz pļēgurs.

- Bet lepns viņš ir līdz neiespējamībai. Ar ko viņš lepojas: pats visu mūžu nekā nav nopelnījis, bet tikai tērējis tēva sakrāto. Varbūt pēc visiem šiem notikumiem arī viņš iemācīsies strādāt.

- Bet ko tad tu esi izdarījis? Brālim vienmēr vaja­dzējis tevi stutēt.

- Mana nelaime ir tavs pūrs un ari tas, ka no tava brāļa vienmēr varēja cerēt atbalstu. Ja tas nebūtu, es strādātu pavisam citādi un iznākums ari būtu citāds. Smaga aizmugure cilvēku dara vieglprātīgu un gļēvu. Ja tavs brālis man pašā sākumā būtu atteicis palīdzību, tad es tagad nebrauktu uz ārzemēm kā bankrotējis, bet gan kā viens no turīgākajiem Latvijas fabrikantiem.

- Tad mans brālis palīdzēdams tevi samaitājis? Smieklīgi!

- Nemaz nav smieklīgi. Tuvuma esoša un viegli pieejama bagātība vienmēr samaitā cilvēkus. Patiešam, es agrāk nebiju tik vieglprātīgs kā tagad.

……………

Ceplis steidzināja darbus, jo uz ārzemēm sūtāmo ķieģeļu nedrīkst trūkt. Lielu mērķu sasniegšanai jāiz­dara vēl lielāki darbi, jo ar vārdiem vien nekas nav panākams. Vari runāt, cik gribi, bet darbs nekustēs ne­ no vietas. Bieži Ceplis pa tālruni zvanīja darbu pār­zinim Briedim un mudināja vairāk un vairāk strādāt. Strādniekus vajagot izdzīt uz beidzamo, jo viņiem sava alga desmitkārt jānopelnot. Kas negribot strādāt, lai bez žēlastības atlaižot, jo ceplis nevarot būt sliņķu patver­sme. Ķieģeļus Briedim ar tiem pašiem strādniekiem vaja­got izgatavot divreiz vairāk. Citādi neesot vērts strādāt, jo neienākšot pat ieguldītā kapitāla procenti, par ierīces dilšanu nemaz nerunājot. Kur tad vēl lielie nodokļi, slimo kases un strādnieku apdrošināšana. Viss tas žņau­dzot nost un pašu bagātāko uzņēmēju varot novest pie-ubaga spieķa. Nē, strādniekiem vajagot divreiz ātrāk kustēties un divreiz vairāk padarīt. Viss līdzšinējais darbs esot bijusi viena bezgalīga slinkošana. Tā tas turpmāk nevarot iet. Šādas un viņām līdzīgas pavēles Briedis gandrīz ik dienas saņēma no Cepļa. Iztaisīto un izdedzināto ķieģeļu skaits Ceplim aizvien bija par mazu,, kaut gan kopš sākuma tas bija divkāršojies. Ceplis drau­dēja Briedi padzīt un visus strādniekus atlaist, jo viņiem taču algu nemaksājot par gulēšanu. Briedis dzina un lamāja strādniekus, jo gribēja Ceplim izpatikt. Strādnieki kurnēja, ka viņi taču neesot spaidu darbos, bet tomēr gāja un strādāja cik spēdami. Visiem viņiem bija ģimenes, sievas ar bērniem vai nespēcīgi vecāki, kas apgādājami. Kurp iesi, ja atlaidīs, jo visapkārt bezdarbs un trūkums. Tomēr pie Cepļa strādāt ar katru dienu kļuva nepane­samāki. Viņi lādēja Briedi kā šausmīgāko izdzinēju, jo tas bez algas saņēma arī prēmijas par izgatavoto ķie­ģeļu daudzumu. Tomēr visneapmierināmākais ierāvējs bija Ceplis, kas dzina Briedi gan ar labu, gan ar drau­diem. Bet strādnieki Cepli neredzēja, un darīšanas tiem bija tikai ar Briedi. Tādēļ ari viss rūgtums viņu sirdīs krājās pret Briedi, un tie savā starpā sprieda, ka ari no šī ozolu birztalu zagļa vajadzēšot ķieģeļus iztaisīt. Viņiem jādzīvojot dēļu būdās, kur vējš gaudojot un lietus nākot uz kakla, jo Ceplis savus humānos solīju­mus bija aizmirsis un domātās ērtās strādnieku mājas neuzcēla. Vai tagad Ceplim bija vaļas atminēties kādrei­zējos solījumus, kas nevienā līgumā nebija paredzēti un maksātu daudz naudas? Vajadzēja tikai strādāt un varbūt vienā gadā saražot to, kas bija nokavēts pa visiem gadiem, kamēr šis ķieģeļu izgatavošanas nodoms vēl nebija dzimis. Ja Fords Amerikā varēja izgatavot miljoniem automobiļu, kādēļ tad Ceplis nevarētu Latvijā izgatavot miljardiem ķieģeļu, jo automobilis taču tomēr nav ķieģelis, kaut tas arī būtu vai Forda automobilis! Mums jāņem piemērs no izcilākajiem amerikāņiem, jo tikai ar viņiem līdzīgu neatlaidību var tikt pie bagātības un varas.

……………

Kriminālā lieta par Puiķeles ozoliem pret viņu bija iz­beigta, jo tur nebija nekā noziedzīga, bet civilprasības iesniegšanai jaunsaimniekam un strādniekiem nebija naudas. Tagad viņi varēja gaidīt, kamēr Briedim iepatiks ar tiem labprātīgi izlīgt. Bet Briedis jau ne­bija tik bagāts, lai mētātos ar naudu nevietā, kad to neviens no viņa nevarēja piedzīt. Cilvēks, kas dienās grib sasniegt turību, ar naudu tā nevar svaidīties. Kā labai izkaptij pļaujot pārasmens noiet pats no sevis, tā arī nākošam bagātniekam no visiem liekiem izdevumiem jāatkratās. Ar nevajadzīgu naudas putināšanu vēl neviens tālu nav ticis.

……………

Briedis izraudzīja neapķērīgākos strādniekus, kas paši neskaitīja savu padarīto darbu, un tiem vienmēr aprēķināja mazāku iznākumu. Arī no tā Briedim nedēļā atlēca daži desmiti latu. Nauda jau ir tāda lieta, kas mīl, lai to ne tikai pelna, bet arī rēķina, un, kas viņu vairāk rēķina, tam tā vairāk pielīp. Dažam nevajag nemaz pelnīt, bet tikai rēķināt un šo rēķināšanu nosaukt par pelnīšanu, tad nauda pie tā nāk vēl vairāk. Cilvēki dzīvē ir kā lapas kases grāmatā: vieni der tikai debetam, otri — kreditam, bet trešie — kā dzēšamlapas nosusina kā pirmos, tā otros. Briedis gan nebija tikai tīrs rēķinātājs vien, bet tam vajadzēja ari strādāt, tādēļ viņš bija drīzāk dzēšamlapa, kas brieda kā no kredita, tā no debeta. Bieži Briedim vajadzēja drebēt, ka Ceplis viņu nepie­ķer un nepadzen vai ka strādniekiem neatklājas blēdī­bas un tie vienkārši viņu nepiekauj. Tomēr, uzmanīgi rīkojoties, viņš cerēja līdz rudenim strādāt brīvi un vienmēr lepoties ar savu uzticību, jo rēķini tam aizvien bija kārtībā.

……………

Briedis tūliņ noprata, ka, ja veikalnieks savās darīšanās sāk va­dāt līdz sievieti, tad viņš vairs neko nekontrolē un vispār kļūst gaisīgi paviršs. Tu viņam stāsti par uzņēmuma gaitu, bet viņš nedzird, kaut gan šķiet uzmanīgi klausā­mies. Patiesībā viņš domā tikai par līdzatvesto dāmu, kā tai vējš svārkus plivinājis vai matu cirtas raustījis. Tad tu viņam vari ziņot, ko gribi, sevišķi, ja ziņojumu prot izraibot ar labi daudz skaitļiem. Tā Briedis darīja arī ar Cepli, un iznākums aizvien bija pats labākais.

……………

Austras vārdi uz Cepli atstāja tādu iespaidu, ka viņš ilgi nevarēja attapties. Kā, Jurītis nebija viņa? Nē, tas nevarēja būt! Austra ar saviem vārdiem bija uzplēsusi sāpīgu brūci, kas šķita jau aizdzijusi esam. Vai tiešām Berta viņam būtu samelojusi un tai ar Cauni tomēr būs bijuši sakari? Kā to lai tagad atklāj? Ar savām domām mocīdamies, Ceplis nemaz nemanīja to uztraukumu, kas pārņēma Austru, tikko viņš pieminēja kases iztrūkumu. Bet Austra bija apķērīga un tūliņ pārgāja pretuzbrukumā. Viņa, ar virsniekiem amizējoties, bieži bija dzirdējusi, ka no grūtiem apstākļiem varot izkļūt tikai ar strauju, negaidītu pretuzbrukumu. Šo kara mākslu jau viņa šad un tad bija izlietojusi un vienmēr ar labiem panāku­miem. Bez tam Austra arī zināja, ka precētu vīrieti ne ar ko tā nevar apdullināt, kā kad pasaka par viņa sievas ne­uzticību. Par pārsteidzošām veikala vai amata ziņām viņš vēl ir spējīgs spriest un šaubīties. Bet, ja vīrietim pasaka, ka sieva tam neuzticīga, ka mīļotie bērni nemaz nav viņa un visi jau par to zobojas, tad viņš uz kādu laiku ir pilnīgi paralizēts. Tam smadzenes zaudē kritikās un šaubu spējas, un viņš aizmirst arī to, ko pats tikko runājis. Viņam gribas urbties tikai šinī viena jau­tājumā un atklāt neatklājamo. Tādā stāvoklī tagad bija arī Ceplis, un Austra ar iekšēju gandarījumu noskatī­jās viņa uztraukumā. Sak, tu gribēji mani iebiedēt ar kases iztrūkumiem, bet pats ieskrēji kā circenis pelnos. Nekad nemēģini svilināt citus tur, kur pats vari apsvilt.

……………

Ceplis no biroja gāja kājām uz māju, ko viņš sen nebija darījis. Tagad viņā bija atmodies saprātīgs vei­kalnieks, kam gar lepnību un ārišķībām nav nekādas daļas. Vajadzēja visu labi pārdomāt, kā ar Sausā palī­dzību Nagaini ievilkt lamatās. Nav labi, ka tam peļu slazdu fabrikantam daudz brīvas naudas, kas var aiz­klīst neceļus. Daudz drošāk viņa jutīsies Cepļa makā, kur to neapdraudēs dzērāji znoti. Bet varbūt mīļākās, kas ir kāras uz naudu kā Austra? Nē, ar tām tagad beigas. Kad jākārto nopietni veikali, tad sievietes jāmet no galvas laukā. Viņas nesaprot, ka naudu, lai to tērētu un putinātu, papriekšu vajag nopelnīt. Es taču nevaru šķiesties ar to naudu, kas Nagainim vēl kabatā. Šādas sajūtas, ko Austra uz laiku Ceplī bija iemidzinājusi, ta­gad modās ar divkāršu asumu. Tādēļ Austrai no Cepļa bija bail, jo viņa bija pieradusi to redzēt kā gļēvu bezrakstura lupatu, ar ko var rīkoties pēc patikas. Tur viņa maldījās. Ja Ceplim bija kāds mērķis vai nodoms, tad viņš to sasniedza ar tādu cietsirdīgu neatlaidību, ka drausmi bija skatīties. Asaras apkārt varēja šķīst straumēm un cilvēku dzīvības birt kā lapas no koka, Ceplis palika pie sava un nodomāto izveda.

……………

Vai tad laulībā var būt tādi noslēpumi, ko sieviete tikai sievietei var uzticēt? Vislabākā draudzene aizvien visur ir tikai sāncense, kamēr vissliktākais vīrs tomēr draugs, ar ko ejams kopējs dzīves ceļš. Ak, ja nebūtu šausmīgā Cepļa stāsta par sevi, tad Berta tagad nezi­nātu, kur no prieka valdīties!

Kaut gan Ceplis pie pusdienas galda bija ļoti no­pietns un sevī nogrimis, Berta tomēr nenocietās, viņu nepajokojusi. Nevarēja taču savu uzvaru aizmest kā kaut ko nebijušu. Jāpaķircina vīrs, jo viņš to ir pelnījis.

- Tev šodien laikam slikta diena, ka esi tik drūms? Varbūt nožēlo lielās izdošanas manis dēļ?

- Es nekā nenožēloju, un man nav slikta, bet sva­rīga diena. Ja viss nodomātais izdosies, tad es tevi, sieviņ, apbēršu ar briljantiem. Esi tikai pacietīga un laba, — Ceplis pret Bertu juta silti un draudzīgi. Viņa tam bija cīņas biedrs, kas negribēja to izputināt.

- Edgar, nedomā, ka tie spožie vizuļi man bries­mīgi patīk. Es tikai nevarēju pieļaut, ka tu tās pasaules brūtes dēļ tā putinies. Viņai no tevis vairāk nevajag kā tikai naudu un briljantus. Ja tu tiešām būtu iemīlējies un arī tevi īsti mīlētu, varbūt es priecātos jums līdz. Man būtu sāpīgi, bet es sevi pārvarētu un priecātos par tavu laimi. īsta mīlestība taču spēj visu, un es tevi mīlu. Es nekad nerīkošos ar indi un ieročiem. Ar varu nevienu nepieturēsi. Katra neuzticība un varmācība cil­vēku pazemo, kā to, kam neuzticas, tā arī to, kas ne­uzticas.

……………

Pāvils Rozītis, Ceplis, 1928, pilna elektroniskā versija lasāma un lejupielādējama bez maksas internetā:

http://host-a.net/gramataselektroniski/ceplis.rtf

http://www.filefactory.com/file/b1cf20c/n/ceplis_rtf

Pārpublicēts no: http://gramataselektroniski.wordpress.com/2010/05/22/ceplis-pavils-rozitis/