Pār pasauli valda idejas, tās iemiesojas cilvēku prātos un caur to rīcību tiecas realizēties. Lielākā daļa ideju izriet no citām idejām, bet ir pamatidejas no kurām izriet neskaitāms daudzums citu lielāku vai mazāku idejiņu. Tieši valdošās pamatidejas vislielākā mērā nosaka cilvēku rīcību un laikmeta tendences. Zinātnē un filozofijā pamatideju sfēra ir metafizika. Metafizika ir pamatu pamats uz kā balstās viss – kultūra, zinātne, reliģija, politika, ekonomika, praktiskā dzīve, pilnīgi viss. Metafizika ir grūti uztverams garīguma līmenis, ko maz kas redz un saprot, jo metafiziskās pamatidejas lenc no tām izrietošās bezgalīgi daudzās idejiņas, kuru ietekme ir puslīdz acīmredzama.
Metafiziskos procesus tuvākajā laikā vajadzētu saprast katram, jo pasaule ir globālas katastrofas priekšā kā iemesls ir jau labu laiku notiekošas izmaiņas metafizisku pamatideju līmenī, humānisma un cilvēcības pamatidejām zaudējot savas pozīcijas cilvēku prātos necilvēcības un nežēlības, jeb nāves pamatidejām.
Gaisā jūtama sviluma smaka. Tuvojas kaut kas liels, nesaprotams un ļoti nežēlīgs. Tas skars visus neatkarīgi no reliģiskās pārliecības, tautības, mantiskā un sociālā stāvokļa. Ir velti cerēt no tā kaut kur paslēpties un izvairīties, jo pasaule ir globalizēta un nav vairs kur bēgt. Un ir velti cerēt uz šī spēka žēlastību. Kas tas ir? Kas ir tie procesi, kas draud sagraut un aprīt moderno pasauli, lai bezgala auksti un nežēlīgi cilvēki tās vietā varētu izveidot viņu cerībās mūžīgas tumsas valstību?
Kapitālisma nāve un modernisma gals.
Mēs dzīvojam modernisma beigu laikmetā, kad to nomaina postmodernisms. Šie nevainīgie, vairumam maz ko izsakošie vārdi ir daļa mūslaiku filozofijas terminu, kas izskaidro, apraksta un veicina globālo procesu attīstību tajā virzienā, kurā tie attīstās.
Modernisms ir kristīgā laikmeta (ēras) beigu fāze. „Visi cilvēki ir vienlīdzīgi”, saka kristietība, un apsola visiem, kas izpildīs tās postulātus, paradīzi viņā saulē. Modernisms iet tālāk, ja jau visi cilvēki ir vienlīdzīgi un pelnījuši paradīzi viņā saulē, kāpēc gan nenodrošināt viņiem paradīzi šeit un tagad šajā dzīvē. „Laime ikkatram un paradīze zemes virsū” ir modernisma solījums un devums cilvēcei, tā ir ideja, dzenoties pakaļ kurai cilvēce guva ievērojamus tehniskus un sociālus sasniegumus.
Cilvēks ir sarežģīta būtne, kurā mājo augsti ideāli, neatklātas enerģijas rezerves, kā arī kaut kas primitīvs un pirmatnējs, ko varētu nosaukt par zvēru. Pasaules gudrie sen ir atklājuši, ka, iedarbojoties noteiktos veidos uz cilvēku var aktivizēt tā pozitīvo dabu, bet, iedarbojoties citos veidos, iespējams atmodināt cilvēkā zvēru.
Kapitālisma ideja ir izmantot ikkatru modernisma ideālu sasniegšanai. Par cik labo cilvēkos aktivizēt ir daudz grūtāk, laikietilpīgāk un sarežģītāk ar ne vienmēr garantētu rezultātu, kapitālistiskā prakse pozitīvu mērķu sasniegšanai izmanto cilvēku sliktāko daļu. „Cilvēka daba ir nepilnīga”, paziņo kapitālisms, turpinot kristīgo tēzi par cilvēka grēcīgo dabu, un vadās no pieņēmuma, ka visi cilvēki ir alkatīgi egoisti. Alkatība motivē sasniegt arvien augstākus mērķus, bet egoisms visa cita starpā arī kalpo kā iegrožotājs. Kapitālisms spiež uz cilvēka dabas sliktākajām pogām un atbrīvoto enerģiju novirza modernisma ideālu sasniegšanai, jeb, citiem vārdiem sakot, kapitālisms eksistē modernisma un kristietības ideālu rāmī, kas, pat neskatoties uz kapitālisma zvērīgo dabu, piedod tam puslīdz cilvēcīgu seju.
Viss bija labi, kamēr dzīve bija salīdzinoši vienkārša, bet līdz ar modernisma radīto tehnisko progresu, kas atviegloja dzīvi, cilvēka dzīves telpa kļuva arvien sarežģītāka, bet pats cilvēks arvien vienkāršāks un vājāks. Šādai attīstībai un progresam turpinoties kā līdz šim, neizbēgami pienāks mirklis, kad sevi izsmēlušie cilvēki vairs nespēs uzturēt pašu radīto un nu jau pārāk sarežģīto vidi, un sociālā sistēma sabruks, kam, ņemot vērā cilvēces rīcībā esošos ieročus un tehnoloģijas, var būt cilvēcei liktenīgas sekas.
Kā atbilde uz esošo progresu, kas draud iznīcināt visu, ir postmodernisma un kontrmodernisma ideju rašanās un arvien lielāka popularitāte.
Kontrmodernisti saka: ”Mums nevajag paradīzi zemes virsū (tas ir tehnisko progresu), mums pietiks ar paradīzi viņā saulē”. Jebkuras reliģijas likšana pirmajā plānā ir kontrmodernisma izpausme. Kontrmodernisti ir gatavi atteikties no civilizācijas un atgriezties pirmatnējo tehnoloģiju laikmetā, kontrmodernisms ir vismaz atgriešanās viduslaikos.
Postmodernisms savukārt negrib atteikties no modernisma sasniegumiem, bet, saprotot, ka līdzšinējā attīstība ir nāvējoša, postmodernisms mēģina apturēt attīstību. Par cik līdzšinējās attīstības pamatā ir modernisma ideāli, postmodernisms to vietā liek savus ideālus – neattīstības, jeb nāves ideālus. Tādā kārtā postmodernisms nogalina modernismu, un kapitālismam tādējādi zūd modernisma un kristietības ietvars, kas iegrožoja tā zvērīgo dabu. Pandoras lāde ir atvērta, džins ir izlaists no pudeles, alkatīgais egoisma monstrs ir izlaists no zelta krātiņa.
Postmodernisti nevēlas atteikties no modernisma sasniegumiem, viņi grib tos paturēt tikai sev, citiem tos liedzot, jo visiem modernisma sasniegumi tāpat nepietiekot. Neattīstības un humānisma ideālu zuduma apstākļos (bet tas nepieciešams, lai apturētu līdzšinējo attīstību, kas ved pretī katastrofai) to ir iespējams nodrošināt tikai izveidojot stingru, nepārvaramu hierarhiju un apspiežot nepakļāvīgos visnežēlīgākajām metodēm. Postmoderniskās domas galarezultāts ir humānisma nāve un cilvēku sadalīšana cilvēkos un dažādu līmeņu puscilvēkos un necilvēkos (cilvēki protams ar pārējiem varēs darīt pilnīgi visu, kas tiem ienāks prātā). Politiskā plānā postmoderniskajā laikmetā eksistēs viens vai daži civilizācijas pleķīši, ko ielenks primitīvu sabiedrību apdzīvotas teritorijas (tas ir attīstītas pilsētas un neattīstītu lauku princips).
Lai labāk saprastu, kas ir postmodernisms, der pieminēt, ka viens no pirmajiem postmodernistiem bija marķīzs de Sads un ka postmodernisma pasaule ir de Sada pasaule, sadisma pasaule, tā ir nevis paradīze, bet elle zemes virsū.
Kārtējais pasaules karš – ASV un Ķīnas cīņa par globālo kundzību
Lai gan ASV ievērojami zaudē Ķīnai attīstības tempu ziņā, ASV joprojām ir pasaules superlielvalsts, kam ir nospiedošs militārais pārākums, iespēja to pārvērst ekonomiskos ieguvumos (iespēja drukāt ar neko nenosegtu naudu un piespiest visu pasauli to lietot) un vērā ņemamas iestrādnes „netveramās varas” (soft power) izmantošanā (specdienestu organizētas „revolūcijas”).
Galvenais šodienas globālās politikas dienas kārtības jautājums ir ASV un visas t.s. ”rietumu pasaules” attīstības zudums un straujā Āzijas valstu, jo īpaši Ķīnas, attīstība. Turpinoties pašreizējām tendencēm, Ķīna tuvākajā laikā kļūs par pasaules lielvalsti Nr.1, bet ASV nokritīs pat ne uz otro, bet 3.-6. vietu. Objektīvu apstākļu dēļ ASV nekādi vairs nevar saglabāt savu globālo dominanci, tas vienkārši nav iespējams, bet…….
……ja objektīvi apstākļi saka, ka jāzaudē pasaules dominance, tad ir jāiznīcina objektīvie apstākļi. Ja nav iespējams pietiekami strauji attīstīties pašiem, tad ir iespējams ierobežot citu attīstību vai pat iznīcināt tos. Tā rīkojās Lielbritānija, izraisot 1.pasaules karu dēļ tā, ka Vācija attīstījās straujāk un varēja sasniegt līmeni, no kura iespējams apdraudēt Lielbritānijas superlielvalsts statusu. Tā tagad rīkojas ASV attiecībā pret Ķīnu.
Dot atklātu kodoltriecienu Ķīnai pat ASV baidās (to ir iespējams izdarīt līdz 2017.gadam), jo tas varētu izraisīt grūti prognozējamas sekas, tāpēc galvenais ASV izvēlētais ceļš ir Ķīnas nožņaugšana, nogriežot tai attīstībai nepieciešamos energoresursus un ielencot Ķīnu ar naidīgām un/vai nestabilām valstīm.
Šīs stratēģijas ietvaros ASV plaši atbalsta visradikālāko islāmismu un organizē t.s. „arābu pavasari”, gāžot mērenos diktatorus, lai pseidodemokrātijas aizsegā pie varas šais valstīs nokļūtu visradikālākie islamistiskie spēki, kas, sapņojot par jauna gigakalifāta izveidi, dotos svētajā karā uz austrumiem. No sacītā izriet, ka pilnīgi visu Vidusjūras islāma valstu mērenie režīmi ir nolemti (tai skaitā Turcijas) un tie pagaidām vēl turas tikai tādēļ, ka šos režīmus ASV maina pa vienam. Arābu pasaule, Krievija, Ķīna un visa pasaule var būt patiesi pateicīga Muammāram Kadafi un Lībijas tautai par tās varonīgo pretestību, jo viņi kaut vai uz laiku ir apturējuši ASV militāriekonomiskisociālo blickrīgu.
Kā otrs šīs stratēģijas virziens ir Krievija. Ķīna, redzot, ka tiek atgriesta no Tuviem austrumiem var mēģināt to kompensēt ar Sibīrijas resursiem. Lai to nepieļautu un papildus, lai risinātu savas īstermiņa finanšu problēmas, ASV gatavo „revolūciju” Krievijā kā rezultātā Krievija tiks sadalīta sīkākās sastāvdaļās un aplaupīta vēl nežēlīgāk kā pēc PSRS sabrukuma (šoreiz tiks aplaupīta arī lielākā daļa Krievijas oligarhiskās elites). Bet Krievijas islāmiskajos reģionos tiks atbalstīts radikālais islāmisms, kam būs jāiekļaujas kopējā jaunā Kalifāta plūsmā pret Āziju.
Pēc tam paredzams vai nu ātrs atomkarš vai ilgstošs aukstais karš, kurā, ja pasaules iedzīvotāji nepamodīsies, Ķīna lēnām noasiņos. Bet ne tas ir galvenais, ne jau ASV veselo saprātu zaudējusī elite ir lielākais cilvēcības drauds, viņi ir tikai marionetes citu, daudz nopietnāku, gudrāku un nežēlīgāku cilvēku rokās. Šie cilvēki jau labu laiku noārda jebkādus augstākus ideālus, šķeļ un sanaido valstis, tautas cilvēkus, vairumu ļaužu mēģina pārvērst par egocentriskiem sava vēdera kalpiem bez augstākiem ideāliem un iznīcināt jebkādus alternatīvus attīstības modeļus. Kad ASV un Ķīnas cīņa par dominanci būs beigusies, iespējams izpostītajā un attīstību zaudējušajā pasaulē sāksies atklāts nežēlīgas un necilvēcīgas kastu sistēmas veidošanas process.
Procesu uzspiešanas princips
Katram procesam ir savs pretmets un savas alternatīvas. Pretmets kavē procesu, mēģinot panākt diametrāli pretēju rezultātu, bet alternatīvie procesi mēģina panākt to pašu tikai citiem ceļiem. Standarta procesu uzspiešanas shēma ir maskēt patiesos procesa mērķus aiz cēliem mērķiem (lai cilvēki ietu vajadzīgajā virzienā), iznīcināt un/vai diskriditēt jebkādas alternatīvas, kā var sasniegt šos cēlos mērķus (lai cilvēkiem šķistu ka nav citas izejas kā vien iet vajadzīgajā virzienā, ka tas ir vienīgais pareizais ceļš) un radot vārgulīgus, nepieņemamus pretmetus, kas vēl vairāk pārliecina par izvēlētā ceļa pareizību.
Tā pašreizējā pasaules ģeopolitiskajā situācijā ASV elitei ir tikai viens iespējamais ceļš – politika ko tā realizē. Līdzīgā kārtā valstij, kas būs uzvarējusi 21.gadsimta lielākajā cīņā būs tikai viena izeja pasaules problēmu risināšanā – nežēlīgas kastu sistēmas radīšana.
Tad, kad šādi izšķiršanās mirkļi ir pienākuši, visbiežāk ir par vēlu, jo viena puse jau ir iedzīta ideoloģiskās, stratēģiskās vai taktiskās lamatās un ir gatava rīkoties. Lai šai brīdī ko mainītu, šī puse ir vai nu jāpārliecina, kas ir apgrūtinoši, jo vairs nav attiecīgu priekšnosacījumu (situācija ir nobriedusi, bet reālu alternatīvu nav) vai arī jāuzvar, kas var būt problemātiski, ja attiecīgai pusei ir pārspēks.
Lai nepieļautu sev nevēlamu procesu uzspiešanu, jārīkojas pirms ir nobriedusi situācija un uzspiežamais process ir kļuvis par vienīgo izeju, radot un atbalstot spēcīgas un pieņemamas alternatīvas vai sliktākajā gadījumā pretmetus.
Ideāli.
Katram cilvēkam ir savi ideāli, tas ir kaut kas perfekts, kaut kādi nesasniedzami augstumi, vērtības, mērķi, kas pa lielam nosaka cilvēka rīcību.
Cilvēks dzīvo, lai tuvotos saviem ideāliem un tie ir cilvēka spēka avots. Jo lielāki ideāli, jo vairāk spēka tie cilvēkam dod.
Cilvēks bez ideāliem ir nožēlojams vārgulis. Cilvēkam ir tieši tik daudz spēka cik lieli ir tā ideāli un cik konsekventi tas ir spējīgs tiem sekot.
Kādi ir dominējošie mūsdienu patērētāju sabiedrības ideāli? Maize, ērtības un izpriecas tikai sev. Ko tas nozīmē? Pirmkārt to, ka visi, kam ir tik zemi ideāli, ir pārāk vārgi, lai spētu pretoties jebkuram, kam ir kaut vai mazliet augstāki ideāli. Pietiek tikai ar dažiem vilku bara ideāliem bruņotiem cilvēkiem, lai tie spētu pārvaldīt lielas masas ar patērētāju sabiedrības ideāliem.
Otrkārt, ideāliem ir jābūt nesasniedzamiem vai grūti sasniedzamiem, lai cilvēkiem būtu pēc kā tiekties, smeļoties spēkus ilgās pēc ideālā. Bet, ja ideāls ir primitīvs un viegli sasniedzams, tad izejot no metafiziskām likumsakarībām, dzīve cilvēku nostāda apstākļos, kad primitīvais un viegli sasniedzamais ideāls tik tiešām kļūst par ideālu – tas ir grūti sasniedzamu. Citiem vārdiem sakot, tie, kas degradē savus ideālus līdz maizei, ērtībām un izpriecām, ir nostājušies uz šo vērtību zaudēšanas ceļa.
Attiecīgi visdrošākais un nemanāmākais veids kā iznīcināt jebkuru indivīdu vai sabiedrību ir iznīcināt tā ideālus, aizstājot tos ar maksimāli zema līmeņa ideāliem. Mūsdienās vairums cēlo ideālu ir iznīcināti vai arī to iznīcināšanas process rit pilnā sparā un to vietā tiek likti patērētāju sabiedrības vai nāves ideāli. Pagaidām maz kuru tas satrauc, jo mēs vēl dzīvojam pagājības cēlo ideālu atspulga gaismā, jo resursu vēl ir pietiekami un patērētāju sabiedrība vēl tiek barota, izklaidēta un vēl kāds ar to cackājas. Bet tuvu ir brīdis, kad tā vairs nebūs, un tad …..
….. tad patērētāju sabiedrības ideālus pieņēmušie ātri salūzīs un pārvērtīsies par bezpalīdzīgiem vergiem – necilvēkiem, bet nāves ideālus pieņēmušie par to kungiem.
Tāpēc, lai ko tādu nepieļautu, ir jāmaina ideāli gan tie, kas dominē sabiedrībā kopumā, gan arī katram cilvēkam jāpārvērtē un jāmaina savi ideāli uz augstākiem. Tādu primitīvu ideālu kā pirkt, pārdot, pārdoties, konkurēt, atņemt, patērēt, justies komfortabli, izklaidēties vietā jāliek pašaktualizācijas, pašizziņas, tuvākā mīlestības, kalpošanas vispārībai, labestības, uzupurēšanās, garīguma, askētisma, cieņas, goda, cilvēcības un kopības ideāli.
Alternatīvs sabiedrības modelis
Par cik modernisma laikmets beidzas un kapitālisms ir miris, bet postmodernisma sabiedrība ir cilvēces degradācija, aktuāls ir jautājums par alternatīvas sabiedrības modeļa izveidi, kas nodrošinātu gan cilvēcību, gan attīstību. Pie tam šis modelis ir jārealizē arvien pieaugošu postmodernisko tendenču laikā, kas izpaužas kā sevis pacelšana uz citu nolaišanas rēķina (tas ir, ja nevaram pietiekami attīstīties, izdarām tā, lai citi neattīstās). Uzdevums grūts, bet izpildāms, vēl jo vairāk tādēļ, ka to neizpildot mūsu pēcnācēji dzīvos ilgstošā elles laikmetā.
Cilvēku notrulināšanās ir galvenā modernisma problēma. Modernisms ir pārāk perfekts, tas tiecas radīt mehāniski ideālu sistēmu un ieliek šai sistēmā cilvēku, kuram ir maza rīcības brīvība sistēmas ietvaros. Modernismā cilvēks līdzinās zobratiņam pulksteņa mehānismā, viņš vairs nav cilvēks, viņš kļūst kā mašīna, viņš pārstāj attīstīties un degradējas.
Otra modernisma cilvēka degradācijas komponente ir pārlieka pārticība un sabiedriskā kārtība. Dzīvojot šādā vidē cilvēks iekšēji mirst aiz pārāk vieglas un garlaicīgas dzīves. Ārēji it kā vis ir kārtībā, bet iekšēji cilvēks mirst. Lūk tieši tas ir noticis ar „Rietumu pasauli”, kas kā risinājumu savām un cilvēces problēmām ir izvēlējusies postmodernismu.
Risinājums attiecīgi ir tāda sabiedriska iekārta, kur cilvēkam sabiedriskajā sistēmā ir daudz lielāka rīcības brīvība. No vienas puses tas varētu radīt zināmu haotiskumu kopējā sistēmas darbībā, bet no otras puses tas cilvēku attīstītu un neliktu viņam nīkt nost aiz garlaicības un vienveidības. Ir jāattīsta universāli, vispusīgi cilvēki, kas var uzņemties jebkuru vai gandrīz jebkuru lomu sabiedriskās sistēmas darbībā. Cilvēki tad būtu attīstītāki, būtu vieglāk nodrošināt to ieinteresētību dzīvē un pati sistēma būtu daudz stabilāka un vienkāršāka nekā pašreizējie modernisma analogi.
Likumiem ir jābūt īsiem, kodolīgiem un visiem saprotamiem, bet to ievērošanas kontrolei ir jābūt pēc būtības (pēc jēdzieniem), nevis pēc mehānisku interpretāciju cīņām kā tas ir tagad.
Sabiedrības darba augļi ir jādala pēc sadales pēc vajadzībām un sadales pēc padarītā kompromisa principa, nodrošinot pamatvajadzību apmierināšanu katram un lielāku vajadzību apmierināšanas iespēju tiem, kas to ir pelnījuši, bet…… ar mēru un askētiski, lai pārlieka pārticība neatslābina un nedegradē personību.
Zinātnei ir jākļūst mazāk sausi teorētiskai, mehāniski saskaldītai un birokrātiskai, bet vairāk universālai, dzīvai, sintezējošai. Pašreizējā zinātne ir nonākusi līdz noteiktām metafiziskām barjerām, kuras ar esošo mehānisko pieeju pārvarēt nav iespējams, kā rezultātā zinātne mīņājas uz vietas, stagnē un mirst, bet tās lauciņu sāk pārņemt mīti un reliģijas.
Latvijas perspektīva
Mēs it kā varētu varbūt pārāk neuztraukties. Latvija uz pasaules fona dzīvo šķietamā miera ostā un, lai gan sabiedriskie degradācijas procesi ir acīmredzami, lielu satricinājumu un katastrofu pie mums nav. Mēs mirstam lēnām, stabili un acīmredzot arī pietiekami mazsāpīgi.
Bet šis ir mānīgs un pārejošs miers. Mūs pagaidām iznīcina lēnām, pakāpeniski un pietiekami uzmanīgi, jo mēs vēl esam nepieciešami. Latvija ir viens no placdarmiem no kura jānotiek Krievijas iekarošanai, sašķelšanai un sākuma perioda pārvaldīšanai, tāpēc ASV interesēs ir nepieļaut šeit lielas nekārtības un uzturēt spēcīgu antikrievisku noskaņojumu. Bet tas ir tikai pagaidām. Pēc tam, kad Krievija būs pakļauta, iznīcināta un jaunā nekārtība tās atlūzās būs iesakņojusies pienāks mūsu kārta. Anglosakši mums nepiedos ne latviešu sarkanos strēlniekus (ir pilnībā jānodrošinās pret līdzīgu scenāriju atkārtošanos), ne to, ka pie mums draugiem.lv lieto vairāk lietotāju kā facebook, ne citas brīva gara un patstāvības izpausmes.
Vakar viņi atnāca pakaļ vieniem (Dienvidslāvija, Irāka, Afganistāna, Ēģipte, Lībija), tagad viņi gatavojas nākt pakaļ mūsu kaimiņiem (Krievija, Baltkrievija), bet rītdien viņi atnāks pakaļ mums un nebūs vairs neviena, kas varētu mums palīdzēt. Pēc visa spriežot tas būs trešās puses mākslīgi izraisīts kontrolējams nacionāls konflikts, kurā „krievi” iegūs iluzoru revanšu, latvieši zaudēs Tēviju, bet Latvija tiks pilnībā nopostīta un iedzīta viduslaikos. Tāda vai līdzīga ir mūsu perspektīva jaunās pasaules rītausmā, ja turpināsim atbalstīt visus cilvēcības ideālus mīdošo globālo režīmu.
Ko darīt?
Latvijas biznesam, politiķiem, sabiedriskām organizācijām un atsevišķiem cilvēkiem ir jāpārtrauc graut Krievija ASV un proamerikānisku spēku interesēs. Mums jābūt vismaz neitrāliem vai, ņemot vērā situācijas kritiskumu, jānostājas vājākā, tas ir Krievijas, pusē.
Latvijai vajadzētu pārskatīt savas attiecības ar ASV un jāsāk realizēt vismaz sava politika, bet vēlams nostāties pret jebkuru amorālu ASV rīcību. Kā pirmais solis šai virzienā būtu Latvijas specdienestu atgriešana Latvijas varasiestāžu pakļautībā, jo pašreiz tie praktiski ir anglosakšu specdienestu filiāles. Mums ir jāpārtrauc dalība ASV militārajās operācijās un jāpārtrauc dalība citu zemju okupācijā un, ja nepieciešams jāizstājas no NATO.
Tas tikai izklausās pārāk neiespējami un draudīgi, praktiski tas ir gan izdarāms, gan arī sekas tam var būt daudz labvēlīgākas mums nekā tad, ja neko nedarīsim un turpināsim atbalstīt mirstošu pasaules tirānu, kurš vēlas iegūt mūžīgu dzīvību, izsūcot asinis no jebkura, kurš ir dzīvāks un progresīvāks par to.
Ivars Prūsis
